Darba likuma 130. panta pirmā daļa noteic, ka darba laiks šā likuma izpratnē ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Darba laika sākumu un beigas nosaka darba kārtības noteikumos, maiņu grafikos vai darba līgumā. Savukārt Darba likuma 141. pants noteic, ka atpūtas laiks ir laikposms, kura ietvaros darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. Atpūtas laiks ietver pārtraukumus darbā, diennakts atpūtu, nedēļas atpūtu, svētku dienas un atvaļinājumus.

Darba likuma normas attiecībā uz darba laiku likumdevējs izstrādājis, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem. Direktīvas 2. pantā ir noteikts, ka darba laiks ir jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi. Savukārt atpūtas laiks ir jebkurš laikposms, kas nav darba laiks. Eiropas Savienības tiesa ir norādījusi, ka Direktīvā darba laika jēdziens ir pretstatīts atpūtas laika jēdzienam, jo abi ir savstarpēji izslēdzoši.

Līdz ar to norādāms, ka arī situācijā, kad darbiniekam pēc darba devēja pieprasījuma savā atpūtas laikā jāierodas darba sapulcē (tātad jāatrodas darba devējā rīcībā un darbinieks šo atpūtas laiku nevar izmantot pēc saviem ieskatiem), šāds laiks vērtējams kā darba laiks un atbilstoši uzskaitāms un apmaksājams.

Atbilstoši Darba likumā noteiktajam regulējumam darbiniekam ne atpūtas laikā, ne attaisnotās prombūtnes laikā, tajā skaitā pārejošas darbnespējas laikā, ko apliecina normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izsniegta darbnespējas lapa, nav pienākums būt darba devēja rīcībā, pakļauties darba devēja rīkojumiem vai arī risināt ar nolīgtā amata pienākumu izpildi saistītus jautājumus. Prombūtnes laiks izmantojams atbilstoši prombūtnes mērķiem (piemēram, pēc darbinieka ieskatiem izmantojot pienācīgu atpūtu atvaļinājuma laikā vai brīvdienās) un iemesliem (piemēram, darbnespējas laikā ievērojot ārstējošā ārsta norādījumus). Turklāt aizliegts sodīt darbinieku vai citādi tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības, piemēram, darba devējs nav tiesīgs pieprasīt darbiniekam sniegt paskaidrojumu par apstākļiem, kāpēc darbinieks savā atpūtas laikā nav ieradies uz darba devēja organizētu darba sapulci.