Jāpaskaidro, ka liecinieka liecība nav vienīgais pierādīšanas priekšmets. Kriminālprocesa likuma 131.–137. pants paredz pierādījumu veidus:

• liecinieku liecība;
• ekspertu un revidentu atzinums;
• kompetentu institūciju atzinums;
• lietiskais pierādījums;
• dokuments;
• elektroniskie pierādījumi;
• izmeklēšanas darbībās iegūtās ziņas.

Kriminālprocesa likuma 127. panta pirmā daļa paredz, ka pierādījumi kriminālprocesā ir jebkuras likumā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus kriminālprocesā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai.

Svarīgi atzīmēt, ka kriminālprocesā iesaistītās personas kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem.

Iegūstot pietiekamu pierādījumu kopumu pirmstiesas procesā, procesa virzītājs nosūta prokuratūrai kriminālprocesu kriminālvajāšanas uzsākšanai. Ja attiecīgi lieta ir nonākusi līdz tiesai, tiesa vērtēs un būs kompetenta izlemt, vai esošais pierādījumu kopums ir tāds, kas ir pietiekams lietas izspriešanā.

Tiesas pienākums ir vērtēt visus pierādījumus lietā, to ticamību, attiecināmību un pieļaujamību. Tātad tiesai pierādījumi ir jāvērtē kopumā, un nevienam pierādījumam nav augstāks juridiskais spēks par citu. Kā norādīts Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2018. gada 22. augusta lēmumā “pierādījumu vērtēšana ir tiesas, nevis liecinieku kompetence. Par pierādījumu atzīstamas likumā paredzētā kārtībā iegūtas un noteiktā procesa formā nostiprinātas ziņas par faktiem, nevis liecinošās personas sniegtais šo ziņu vērtējums”.