Normatīvais regulējums šādās situācijās ir diezgan vispārīgs un pretrunīgs. Proti, Pacientu tiesību likuma (PTL) 3. panta sestā daļa noteic, ka “veselības aprūpe pret pacienta gribu nav pieļaujama, ja likumā nav noteikts citādi”.

PTAL un citos ar veselības aprūpi saistītajos likumos ir noteikti arī izņēmuma gadījumi, kad veselības aprūpe pret pacienta gribu ir pieļaujama. Tas var notikt gadījumos ar nepilngadīgiem pacientiem, kuri atsakās no ārstniecības, bet kuru vecāks (likumiskais pārstāvis) ir iebildis (PTAL 13. panta trešā daļa).  Tāpat ārstniecība pret pacienta gribu ir pieļaujama arī Epidemioloģiskās drošības likuma tvērumā gadījumā, kad jāveic piespiedu izolēšana ārstniecības iestādē vai medicīniskā un laboratoriskā pārbaude sabiedrības veselības aizsardzības nolūkos.

Savukārt Ārstniecības likuma 68. panta pirmā daļa paredz, ka bez pacienta piekrišanas sniedz psihiatrisko palīdzību, ja pacients: 

1) ir draudējis vai draud, centies vai cenšas nodarīt sev vai citai personai miesas bojājumus vai ir izturējies vai izturas varmācīgi pret citām personām un ārstniecības persona konstatē, ka pacientam ir psihiskās veselības traucējumi, kuru iespējamās sekas varētu būt nopietni miesas bojājumi pacientam pašam vai citai personai;

2) ir izrādījis vai izrāda nespēju rūpēties par sevi vai savā aizbildnībā esošām personām un ārstniecības persona konstatē, ka pacientam ir psihiskās veselības traucējumi, kuru iespējamās sekas varētu būt nenovēršama un nopietna personas veselības pasliktināšanās.

Ārstniecības likuma 1. panta 23. punktā paskaidrots, ka psihiatriskā palīdzība bez pacienta piekrišanas ir stacionāra diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un aprūpe personai ar garīgās veselības traucējumiem bez šīs personas piekrišanas.

Tomēr arī Ārstniecības likums uzliek par pienākumu personām ar psihiskiem traucējumiem un psihiskām slimībām nodrošināt visas pilsoņa, politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības, kuras paredz likums, kā arī noteic, ka psihiskie traucējumi vai psihiskā slimība nedrīkst būt par iemeslu cilvēka diskriminācijai. Turklāt Ārstniecības likums arī īpaši noteic, ka “pacientam, kurš stacionēts psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez viņa piekrišanas, (..) ir Pacientu tiesību likumā noteiktās pacienta tiesības”.

Līdz ar to izdevumā “Pacientu tiesību likuma komentāri” (Pacientu tiesību likuma komentāri. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019) ir secināts, ka PTAL un Ārstniecības likumā “ietvertās konfliktējošās tiesību aizsardzības prasības apgrūtina to personu, kurām tiek sniegta psihiatriskā palīdzība piespiedu kārtā, tiesību noskaidrošanu Latvijā” (38. lpp.).

Turpat (Pacientu tiesību likuma komentāros) ir norādīts, ka “ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām ir interpretēta tādējādi, ka psihiatriskās palīdzības sniegšana personai ar invaliditāti (tostarp ar garīga rakstura saslimšanu) bez personas piekrišanas ir uzskatāma par diskrimināciju invaliditātes dēļ.  Šādā kontekstā ir diskutabli, ciktāl PTL 3. panta sestā daļa varētu būt skatāma ĀL noteiktajā psihiatriskās palīdzības bez pacienta piekrišanas sniegšanas ietvarā, bet psihiatriskā palīdzība, kas sniegta bez pacienta piekrišanas – savienojama ar cilvēktiesībām.”

Tad ir PTAL 7. panta pirmā daļa, kas paredz: “ja pacients sava veselības stāvokļa vai vecuma dēļ pats nespēj pieņemt lēmumu par ārstniecību, tiesības pieņemt lēmumu par piekrišanu ārstniecībai kopumā vai ārstniecībā izmantojamai metodei vai atteikšanos no ārstniecības kopumā vai ārstniecībā izmantojamās metodes ir pacienta laulātajam, bet, ja tāda nav, tad pilngadīgam un rīcībspējīgam tuvākajam radiniekam šādā secībā: pacienta bērniem, pacienta vecākiem, pacienta brālim vai māsai, pacienta vecvecākiem, pacienta mazbērniem.”

Turpat 7. panta astotajā daļā noteikts, ka tikai gadījumos, kad vilcināšanās apdraud pacienta dzīvību un nav iespējams saņemt paša pacienta vai personas, kas pārstāv pacientu, piekrišanu, ārstniecības persona savas kompetences ietvaros veic neatliekamus pasākumus: izmeklēšanu, ārstēšanu, tostarp ķirurģisku vai cita veida invazīvu iejaukšanos. Šādos gadījumos izmeklēšanas un ārstēšanas plānu apstiprina un lēmumu pieņem ārstu konsilijs, izņemot gadījumu, kad sniedzama pirmā vai neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Kopumā šīs normas piemērošana ir diezgan neskaidra. Kā atzīmēts arī Pacientu tiesību komentāros, “Latvijā nepastāv viennozīmīgs mehānisms, kā pacienta gribu konstatēt, kā arī skaidra kārtība, kādā to īstenot.”

Iespējams, var ierobežot rīcībspēju

Tomēr jautājumā aprakstītā situācija nav retums. Diemžēl vienota risinājuma, kā katrā situācijā rīkoties, nav. Pirmkārt, iespējams, ir vērts pārrunāt izveidojušos situāciju ar pašvaldības sociālo dienestu. Sociālās palīdzības likums nosaka dažādus pakalpojumus, tostarp aprūpi mājās.

Tāpat, iepazīstoties ar situācijas raksturojumu, šķiet, ir vērts pakonsultēties ar vecmāmiņas ģimenes ārstu, ja ģimenes ārsts iesaka – arī ar psihiatru. Ja persona apdraud sevi vai citus, viņu var stacionēt psihoneiroloģiskajā slimnīcā.

Iespējams, pastāv priekšnoteikumi rīcībspējas ierobežošanai. Civillikuma 357. pants paredz, ka rīcībspēju var ierobežot tiesa, ja personai ir garīga rakstura vai citi veselības traucējumi, tas ir nepieciešams šīs personas interesēs un ir vienīgais veids, kā tās aizsargāt.

Rīcībspēja personai ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem var tikt ierobežota tādā apjomā, kādā tā nespēj saprast savas darbības nozīmi vai nespēj savu darbību vadīt. Tādā gadījumā personai nodibināma aizgādnība. Cita starpā Civillikumā noteikts, ka aizgādnis nodrošina aizgādnībā esošās personas kopšanu, tomēr viņam nav pienākuma pašam kopt šo personu. 

Tiesa var nodibināt arī pagaidu aizgādnību bez rīcībspējas ierobežošanas, un aizgādnim tad būs jārīkojas personas interesēs (Civillikum II¹ sadaļa). Lai tiesa varētu šādu nolēmumu pieņemt, ir jāpierāda, ka šāda pagaidu aizgādnība ir steidzama un neatliekama. Tie ir gadījumi, kad cilvēks ar aktīvu rīcību sev nekaitē, bet ir vajadzīga palīdzība, lai viņa vietā varētu rīkoties kāds cits. Tiesa var vērtēt, cik ilgam laikposmam pagaidu aizgādnība ir nosakāma – līdz diviem gadiem vai arī īsākā periodā. Aizgādnis tiek iecelts konkrētu lietu kārtošanai, nosakot, ko viņš drīkst darīt, jo šis ir pagaidu risinājums un nav pamata aizgādnim noteikt plašas tiesības rīkoties personas vietā. Pagaidu aizgādni ieceļ bāriņtiesa.