Likuma “Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās” 17. pants nosaka – ēkas (būves) ierakstāmas zemesgrāmatā, pamatojoties uz vienu no šādiem dokumentiem:

• valsts arhīva izziņu par ēku (būvju) vai zemes piederību 1940. gada 21. jūlijā, ja ēkas (būves) celtas līdz 1940. gada 21. jūlijam;
• likumā noteikto institūciju izsniegto dokumentu par īpašuma tiesību atjaunošanu uz prettiesiski atsavinātām ēkām (būvēm);
• noteiktā kārtībā apstiprinātu aktu par ēkas (būves) pieņemšanu ekspluatācijā;
• rakstveida darījuma aktu par ēku (būvju) iegūšanu (ja darījums ir noslēgts līdz 1993. gada 28. februārim, kā arī citos likumā noteiktajos gadījumos tam jābūt notariāli apliecinātam);
• apliecību par tiesībām uz mantojumu (līdz 1992. gada 31. decembrim);
• tiesas spriedumu vai lēmumu, izņemot tiesas spriedumus, kas minēti likuma “Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” 7. un 8. pantā;
• aktu par ēku (būvju) iegūšanu izsolē tiesas ceļā (līdz 1995. gada 29. martam);
• izrakstu no saimniecības grāmatas vai saimniecību uzskaites kartītes, ko izsniedzis valsts arhīvs vai pašvaldība un kas apliecina ēku (būvju) iegūšanu sakarā ar likumā noteiktajām mantiskajām attiecībām kolhoznieku sētā;
• līgumu par ēku (būvju) iegūšanu valsts vai pašvaldības īpašuma privatizācijas rezultātā;
• citu dokumentu, kas apliecina ēku (būvju) tiesisku iegūšanu.

18. pants paredz: ja fiziskā persona ēkas (būves) ieguvusi pirms 1993. gada 5. aprīļa un tai nav saglabājies īpašuma tiesības apliecinošs dokuments (līgums, apliecība par tiesībām uz mantojumu, akts par ēkas nodošanu ekspluatācijā un tamlīdzīgi dokumenti), ēkas (būves) ierakstāmas zemesgrāmatā uz šīs personas vārda, pamatojoties uz pašvaldības vai Valsts zemes dienesta izziņu, kurā norādīts, uz kāda tiesiska pamata šī persona ieguvusi ēkas (būves).