Saskaņā ar Civillikuma 1104. pantu publiskie ūdeņi ir valsts īpašums, ciktāl uz tiem nepastāv īpašuma tiesības privātai personai. Proti, ir publiskie jeb valsts un privātā īpašuma ūdeņi. Pie publiskiem ūdeņiem pieder jūras piekrastes josla, kā arī šā panta pielikumā (I  pielikums) uzskaitītie ezeri un upes, savukārt visi pārējie ūdeņi ir privāti (Ūdeņu lietošanas aprobežojumi ir noteikti Civillikuma 1102.–1127. pantā. Saskaņā ar Civillikuma 1102. pantu.)

Tātad, ja attiecīgais ezers nav iekļauts Civillikuma I pielikumā, tad tas saskaņā ar Civillikuma 1102. pantu uzskatāms par privātu ūdenstilpi.

Tāpat Civillikuma 1108. pantā noteikts, ka gan stāvošie, gan tekošie privātie ūdeņi, kas atrodas viena zemes īpašnieka robežās, pieder viņam ar tiesību lietot tos vienam pašam un pēc sava ieskata, bet ūdeņi, kas stiepjas cauri vai piekļaujas dažādu īpašnieku zemes gabaliem, ir viņu kopīpašums, un katram no viņiem ir tiesība lietot to ūdens daļu, kura stiepjas cauri vai piekļaujas viņa zemei. Tomēr ūdeņu kopīpašums šā panta nozīmē nav identificējams ar kopīpašumu Civillikuma 1067. panta 1. daļas izpratnē.

Saskaņā ar Zvejniecības likuma 9. pantu ar zvejas tiesību izmantošanu vai kuģošanu un citām ar to saistītām darbībām gar ūdeņu krastiem ir nosakāma tauvas josla. Tauvas josla nav jānosaka, ja privātie ūdeņi visā to platībā un tiem piegulošās sauszemes daļa pieder vienam un tam pašam īpašniekam un zvejas tiesības šajos ūdeņos nepieder valstij. Tauvas joslas bezmaksas lietošana bez iepriekšējas saskaņošanas ar zemes īpašnieku ir paredzēta arī kājāmgājējiem, zivju resursu un ūdeņu uzraudzībai un izpētei un tauvas joslas platumam gar privāto ūdeņu krastiem jābūt četri metri, bet gar pārējo ūdeņu krastiem – 10 metri. Līdz ar to peldēties, makšķerēt tauvas joslā drīkst bez īpašnieka atļaujas, ja vien netiek aizskarts zemes īpašnieka privātums un pārkāptas vides aizsardzības, makšķerēšanas noteikumu prasības. Lai ierīkotu tūristu, zvejnieku vai citādu atpūtai paredzētu apmetni, nepieciešama zemes īpašnieka atļauja.

Zvejniecības likuma 6. panta pirmā daļa paredz, ka Latvijas Republikas ūdeņi zvejas tiesību jomā tiek iedalīti šādi:

• publiskie ūdeņi (Civillikuma I pielikums), kuri ir valsts īpašumā un kuros zvejas tiesības pieder valstij;
• ūdeņi, kuros zvejas tiesības pieder valstij (Civillikuma II un III pielikums), ieskaitot tos ūdeņus, uz kuriem neattiecas Civillikuma I, II un III pielikums, bet kuri nav arī privātā īpašumā;
• privātie ūdeņi, uz kuriem neattiecas Civillikuma II un III pielikums un kuros zvejas tiesības pieder ūdeņu īpašniekam un tiek izmantotas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.