Darba likuma 131. panta pirmā daļa noteic, ka darbinieka normālais dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt 8 stundas, bet normālais nedēļas darba laiks – 40 stundas. Dienas darba laiks šā likuma izpratnē ir darba laiks diennakts periodā.

Pēc vispārējā principa darbinieki netiek nodarbināti svētku dienās, kuras iekrīt darba dienās, tāpēc nostrādājamo stundu skaits normālā darba laika ietvaros samazinās par svētku dienām un saīsināto darba laiku pirmssvētku dienās.

Darba likuma 74. panta pirmās daļas 8. pankta prasība noteic, ka darba devējam ir pienākums izmaksāt šā panta trešajā daļā noteikto atlīdzību, ja darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ, īpaši gadījumos, kad darbinieks neveic darbu svētu dienā, kas iekrīt darbiniekam noteiktajā darba dienā.

Svētku diena, kurā darbinieks neveic darbu, ir uzskatāma par apmaksājamu dienu, ja tā vispārējā gadījumā būtu darbinieka darba diena.

Galvenais ir konstatēt, vai atbilstoši nolīgtajam darba laikam, tai skaitā normālajam darba laikam (piecu vai sešu dienu darba nedēļa), nepilnajam darba laikam (arī ir nolīgts dienas vai nedēļas darba laiks noteiktas dienās, ko var ietekmēt pirmssvētku un svētku dienas) vai mainīgajam darba grafikam, darbiniekam nebūtu jāveic darbs arī tad, ja tā būtu darba diena: šajā gadījumā nav jāmaksā Darba likuma 74. panta pirmās daļas 8. punktā noteiktā atlīdzība.

Turklāt, ja atbilstoši nolīgtajam darba laikam, tai skaitā mainīgajam darba grafikam, darbiniekam būtu jāveic darbs, ja svētku diena būtu darba diena, tad ir jāizmaksā Darba likuma 74. panta pirmās daļas 8. punktā noteiktā atlīdzība.

Pie šādas atziņas nonāca arī Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departaments 2019. gada 5. jūlija spriedumā lietā Nr. A420224216, SKA-433/2019.

No jautājumā sniegtās informācijas nav iespējams konstatēt to, vai svētku dienas ir apmaksājamas.