Dāvinājuma līgums atbilstoši Civillikuma 1912. pantā ietvertajai definīcijai ir tikai tad, kad kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību. Neiedziļinoties faktiskajos apstākļos, varētu secināt, ka šajā gadījumā ir noslēgts dāvinājuma līgums, un uz līguma, visticamāk, arī ir rakstīts “dāvinājuma līgums”, tomēr, kā jau iepriekš citētajā dāvinājuma līguma definīcijā noteikts, dāvinājuma līgumam nav atlīdzības līguma rakstura. Noteikums, ka līdz mūža galam ir tiesības dzīvot īpašumā kopā ar īpašuma saņēmēja pienākumu dot pilnīgu aprūpi un apkopšanu līdz mūža galam, liecina, ka šajā gadījumā līgumam ir arī atlīdzības raksturs. Līdz ar atlīdzības raksturu šajā līgumā var secināt, ka tas patiesībā varētu būt uztura līgums.

Uztura līguma definīcija ir ietverta Civillikuma 2096. pantā: ar uztura līgumu viena puse nodod otrai naudā vai graudā kādu mantisku vērtību, par ko otrā tai dod uzturu, kamēr uztura ņēmējs dzīvo. Uztura līgums atšķirībā no dāvinājuma līguma ir atlīdzības līgums, kā atlīdzību par nekustamā īpašuma atdošanu citai personai, pretī par to prasot, lai tiek dots ēdiens, miteklis, apģērbs un kopšana, ja vien nav norunāts citādi.

Īpašuma nodošana citai personai ar uztura līgumu neskar mantojuma tiesības, kā tas būtu dāvinājuma līguma gadījumā. Civillikuma izpratnē uztura līgums pielīdzināms tādām darbībām kā īpašuma pārdošana un naudas iztērēšana pakalpojuma saņemšanai, līdz ar to ar uztura līgumu atsavinātu īpašumu nevar apstrīdēt citi neatņemamās daļas tiesīgie mantinieki. Neatņemamās daļas tiesīgie mantinieki varēs izprasīt sev neatņemamo daļu no atlikušās mantojuma daļas.

Šajā gadījumā līgumā minētais “apdāvinātā apņemas dot pilnīgu aprūpi un apkopšanu līdz mūža galam” ir samērā veiksmīgs formulējums. Apstāklis, ka uz līguma, visticamāk, ir rakstīts “dāvinājuma līgums”, nav būtisks, ja no līguma dabas skaidri redzams, ka tas patiesībā nav dāvinājuma līgums.

Reizēm, vēloties slēgt uztura līgumu, personas nezināšanas dēļ noformē līgumu kā dāvinājuma līgumu, bet uztura līgumam raksturīgos pienākumus dāvinājuma līgumā pat neiekļauj. Tādā gadījumā personai, kura atdāvināja savu īpašumu, rodas riski nesaņemt iecerēto atlīdzību, persona var tikt piespiesta maksāt īri par dzīvošanu atdāvinātajā īpašumā un pat tikt izlikta no atdāvinātā īpašuma. Arī slēdzot uztura līgumu ar dēlu, vajadzēja ievērot Civillikuma 2096. pantu un turpmākos pantus, tāpat skaidri nosaukt līgumu par “uztura līgumu”, bet, kā jau iepriekš minēju, ja līguma saturs ir labi sastādīts un atbilst Civillikuma 2096. pantam, tad nosaukumam nav izšķirīga nozīme.