Man kaimiņos dzīvo 59 gadus vecs vīrietis, kuram piešķirta 2. grupas invaliditāte. Vīrietim ir ļoti grūti pārvietoties, viņš pastāvīgi cieš stipras sāpes. Līdz 2013. gada maijam šis vīrietis strādāja labi apmaksātā darbā ārzemju firmas Latvijas filiālē, kur viņa mēnešalga bija 2500–3500 eiro. Viņš šajā uzņēmumā nostrādāja apmēram 10 gadus. No 2014. gada līdz 2015. gadam viņš strādāja firmā, kura bija mikrouzņēmuma nodokļa maksātāja. 2015. gadā viņam 6 mēnešus slimības dēļ bija darbnespējas lapa, tad viņu no šīs firmas atlaida. Pēc tam viņš bija uzskaitē NVA kā bezdarbnieks. 2018. gada augustā viņam piešķīra 2. grupas invaliditāti sakarā ar neārstējamu progresējošu slimību. Pensiju rēķināja tikai no 3 gadiem pēdējo 5 gadu laikā, tāpēc tā sanāca ļoti maza: apmēram 160 eiro mēnesī. 2018. gada oktobrī viņš 1 mēnesi firmā aizvietoja darbinieku, kurš bija atvaļinājumā; strādāja no mājām, šajā mēnesī bruto nopelnīja 1600 eiro, bet, lūdzot pensijas pārrēķinu par 2018. gadu, klāt pie pensijas nopelnīja tikai kādus 80 centus. Tas nozīmē, ka, arī mēģinot strādāt, viņš pensiju sev palielināt varēs tikai par nepilniem 10 eiro gadā. Taču, aprēķinot vecuma pensiju, līdz kurai – pēc ārstu prognozēm – šis vīrietis, visticamāk, nenodzīvos, tā sanāk ievērojami liela. Sociālais dienests (SD) viņam ir piešķīris maznodrošinātā statusu, īres maksa tiek kompensēta robežās no 30 līdz 70 eiro. Bet ārsts viņam ieteicis katru vakaru iet vannā, kas palīdz mazināt sāpes, tādēļ ūdens patēriņš ir ievērojams, taču SD kompensē tikai 2 kubus no katra. Tāpēc no pensijas, kura ir tikai ap 160 eiro, par īri nākas piemaksāt no 50 līdz 90 eiro mēnesī. Uz zupas virtuvi vīrietis viens pats nevar aiziet: ja kāds no paziņām kādreiz viņa vietā aiziet, tad viņš tiek pie silta ēdiena. Pretsāpju zālēm viņam vajag apmēram 4 eiro trijās dienās, tas jau ir 40 eiro mēnesī. Vēl jāmaksā par elektrību, gāzi un internetu, tā ka viņam dzīvei un ēšanai praktiski nekas pāri nepaliek. Visgrūtāk vīrietim iet ar sāpju noņemšanu, jo viņš cenšas ekonomēt uz pretsāpju zālēm, tāpēc katru dienu pavada sāpēs. Un tā tas varētu (pēc ārstu prognozēm) turpināties vēl kādus 4–5 gadus. Vai tiešām cilvēkam, kurš iepriekšējos gados ir maksājis lielus nodokļus, būtu jādzīvo galējā nabadzībā tikai tāpēc, ka viņam nav bijuši būtiski ienākumi pēdējos 5 gados pirms invaliditātes piešķiršanas? Varbūt ir iespēja kaut kā kompensēt vismaz pretsāpju medikamentus? Šim cilvēkam nav bērnu, kas par viņu varētu rūpēties. Varbūt būtu kādi ieteikumi, kā šādā situācijā rīkoties?