Strādāju valsts iestādē. Savā struktūrvienībā esmu nostādājusi kopš 1. dienas, t.i., 9 gadus. Šajā laikā ir nomainījušies 18 (!) darbinieki (aizbrauca mācīties, piedzima bērni, neizturēja darba grafiku un priekšniecības mobingu/bosingu). Strādājam svētku dienās, brīvdienās. Darām ne tikai tiešo darbu, bet arī tīrām pilsētas sabiedrisko WC (kas atrodas aiz blakus sienas), skrienam kurt ugunskurus, pārģērbjamies par zaķiem utt. Par tādu algu neviens ilgāk par 7–8 mēnešiem nenoturas. Diemžēl man ģimenes apstākļu dēļ nav, kur aiziet. Tāpēc es arī vairāk visu zinu, kas un kā bijis, kas tie par līgumiem, kāpēc utt. Pat augstāk stāvošie man visu laiku ko prasa.

Pašreiz par vadītāju atnāca cilvēks, kas šajā jomā maz ko zina. Mūsu ikdienas darbu viņa vispār nezina, darbā parādās kaut kad. Strādā, ko vēlas, kad vēlas un cik vēlas. Visu nogrūž uz darbiniekiem, melo, nenodod informāciju utt. Sliktākais, ka cieš klienti. Darba laikā meklē, kā pati varētu vēl piepelnīties: it kā darba vietā un laikā, bet viņai vēl maksā papildus... Viņa vienmēr mācēs atrunāties un pataisīt otru par vainīgu. To redzam un zinām ne tikai mēs, bet apkārtējie cilvēki, uzņēmēji, bet ikdienā visvairāk viņa satiek mani, tāpēc jebkas, ko prasu vai atbildu, tiek uzņemts negatīvi. Citi vispār uz mani skatās, vaicā: “Kā tu ar to psiho vari strādāt?” Jau vairākus mēnešus pret mani tiek izteikti draudi, ka “es saindējot visus sev apkārt”, esot liekule, intrigante. Tas pat tika izteikts citu (pat savas priekšniecības) klātbūtnē. Es nevaru neko iebilst, jo man uzkliedz: “Klusē, es tagad runāju.” Publiski man pateica: ”Mēs atradīsim veidu, kā tevi atlaist no darba.” Un, labākais, sāka man mācīt, kur man pārcelties dzīvot un kurā skolā laist bērnus, t.i., līst manā privātajā dzīvē! Vairākkārt man lika priekšā lapu, lai rakstu atlūgumu, bet par ko? Augstākā priekšniecība ir klusa kā pele, jo arī negrib līst un ko risināt.Tagad man uzgrūda pienākumu, kuru veicot vajag ar visiem sarunāt, taču visas manas idejas tiek nolīdzinātas līdz ar zemi un visu liek tikai pārtaisīt. Saprotu, ka vēlas panākt, lai viss izgāžas un tad tiešām varētu mani atlaist. Ko man darīt? Es naktīs nevaru gulēt, jo esmu pienākuma cilvēks. Man sākušās veselības problēmas. Citus kolēģus tas tā neskar, jo viņi redzas mēnesī pāris reižu, bet man vai katru dienu jau raustās rokas... Cilvēki, kuru klātbūtnē mani nozākāja, neies liecināt. Uz manu darbu neviens rindā nestāv...