Civillikuma 994. pants nosaka, ka par nekustama īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemes grāmatās. Savukārt Civillikuma 968. pantā ir nostiprināts zemes un ēku vienotības princips, kas paredz, ka uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka ir atzīstama par zemes daļu. Pēc neatkarības atgūšanas nebija iespējams tiešā veidā atjaunot Civillikuma darbību attiecībā pret zemes un ēkas vienotības principu, jo padomju laikā būvju celtniecība notika, neņemot vērā bijušo zemes īpašnieku zemesgabalu robežas. Tādējādi likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 14. pantā tika noteikti izņēmuma gadījumi, kad uz zemes uzceltas ēkas var būt patstāvīgi īpašuma objekti. Šādu situāciju, kad zeme pieder vienai personai, bet būve, kas uz tās atrodas, citai, sauc par dalīto īpašumu.

No jautājuma varētu izrietēt secinājums, ka šajā gadījumā ir dalītais nekustamais īpašums – ēka pieder vienai personai, bet zeme, kura, iespējams, pat nav reģistrēta zemesgrāmatā, pieder citai personai.

Jānorāda arī, ka dalītā nekustamā īpašuma atsavināšanas gadījumā otram īpašniekam – zemes vai ēkas – ir pirmpirkuma tiesības atbilstoši Civillikuma regulējumam.

Jautājums par ēkas un zemes īpašumtiesībām vispārēji ir noskaidrojams sarunās ar ēkas īpašnieku, un juridiski tas ir noskaidrojams attiecīgajā zemesgrāmatu nodaļā.

Zemesgrāmatu likuma 1. pants nosaka, ka zemesgrāmatās ieraksta nekustamus īpašumus un nostiprina ar tiem saistītās tiesības. Zemesgrāmatas ir visiem pieejamas, un to ierakstiem ir publiska ticamība. Nekustamo īpašumu ierakstīšana un lietu tiesību nostiprināšana ir obligāta.

Noskaidrojot šos juridiski nozīmīgos faktus, arī ir iespējams spriest par nekustamā īpašuma iegādi.