Dzīvnieku aizsardzības likums nosaka, ka cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu (ne tikai mājdzīvnieku!) dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.

Dzīvnieku aizsardzības likuma 5.panta otrās daļas 3.punkts skaidri definē dzīvnieku (suņu, kaķu) īpašnieku pienākumu nodrošināt, lai viņam piederošie dzīvnieki netraucētu un neapdraudētu cilvēkus vai citus dzīvniekus – tādējādi respektējot savvaļas zīdītāju un putnu tiesības uz eksistenci. Šai gadījumā runa ir ne tikai par medījamajiem dzīvniekiem, bet arī par aizsargājamiem.

Tāpat Dzīvnieku aizsardzības likuma 8.pants nosaka kārtību, kādā jārīkojas ar klaiņojošiem suņiem un kaķiem – jāinformē pašvaldības, kurām jāorganizē klaiņojošo dzīvnieku ķeršana, izmitināšana, īpašnieku meklēšana un saukšana pie atbildības, kā arī jālemj par dzīvnieka tālāko likteni, ja īpašnieks nav atrodams. Šajos jautājumos Dzīvnieku aizsardzības likums ir prioritārāks par Medību likuma tiesisko regulējumu.

Diemžēl ikdienā dzīvnieku īpašnieki neapzinās savus pienākumus, klaiņojoši suņi un kaķi tikpat kā netiek izķerti - tie lielā skaitā cauru gadu brīvi klaiņo savvaļā un nodara lielu postu gan medījamo, gan aizsargājamo sugu zīdītājiem un putniem.
Valsts meža dienests vidēji gadā sastāda vairākus desmitus administratīvo protokolu par klaiņojošu suņu saplēstiem savvaļas dzīvniekiem, kā arī uzbrukumiem mājlopiem. Un tā ir tikai aisberga redzamā daļa.

Šādās situācijās (saskaņojot ar pašvaldību) kā pēdējā instance sāk darboties Medību likuma tiesiskais regulējums par klejojošu suņu un kaķu likvidēšanu - ar mērķi aizsargāt savvaļas dzīvniekus un mājdzīvniekus. Šāda kārtība darbojas jau vairāku gadu garumā, tas nav likumprojekta „Grozījumi Medību likumā” jaunievedums.