Esmu 2013. gadā noslēdzis finanšu servitūta līgumu par labu VSAC X, kuram pēc tam pienākas visi mani attaisnojamie finanšu līdzekļi, tostarp sociālā palīdzība, alga un citi, 90% apmērā. LTV ir ļoti daudz sižetu par šo tēmu. Vēlos jautāt – cik reāli ir apstrīdēt šo līgumu, ja tā esamība bija vienīgais ceļš, neskaitot dzīvi zem tilta, ņemot vērā, ka toreiz tiku psiholoģiski apstrādāts, kā arī otra puse, to neievērojot, nodarīja man ap 4000 eiro zaudējumus, kurus pierādīt arī vairs nav jēgas. Turklāt man tika teikts aptuveni tā – parakstīsi, mēs par tevi rūpēsimies (kas, izrādās, nav patiesība), ja nē, tiec galā pats. Faktiski tolaik man anulēja dzīvesvietu sakarā ar cita aprūpes pakalpojuma termiņa beigām, kuru nevarēja pagarināt. Minēšu, ka servitūta līgumā iekļauta pārtika (bez kvalitātes kritērijiem), sociālā aprūpe (kontrole, lai esmu uz vietas vakarā), psihiatriskā palīdzība (spilgta transporta izskatā) un mantu kontrole (nedrīkst ienest asus priekšmetus, savu apģērbu, noraksta visu, kas ir vizuāli/praktiski nepieņemams, kaut arī atļauts), kā arī bezmaksas miesas bojājumi, par kuriem to nodarītājs ir tiesīgs baudīt statusu.

Man tika paskaidrots, ka esmu tiesīgs strādāt algotu darbu, taču es neko nedrīkstēšu paturēt, tāpēc šeit vienīgais veids izdzīvot ir izdarīt regulārus noziegumus, jo policija brauc galvenokārt kopā ar minēto spilgto transportu.

Tomēr, lai izdzīvotu, ir jābūt aizmugurē, nevis priekšējā rindā, kā es. Tas nozīmē – uz vietas nepieciešami krimināli draugi. Daudzi to ir paveikuši, bet es neesmu uz to spējīgs. Vai vispār ir jēga ko darīt, lauzt šo līgumu arī ir neizdevīgi, turklāt šāds process ilgst 18–36 mēnešus, bet sekas – cits pakalpojumu sniedzējs. Vārdu sakot – bezizeja. Viss, kas man ir pretī, – manas bezpalīdzības ļaunprātīga izmantošana mantiskos nolūkos, turklāt ar psiholoģiskiem spaidiem.