Darbinieka individuālais darba gads, ko pamatā saista ar viena gada periodu, sākot no darba līguma noslēgšanas dienas, pamatā ir attiecināms uz darbinieka tiesībām uz darba devēja piešķirtu ikgadējo atvaļinājumu.

Darba likuma 152. pants nosaka laiku, kas dod tiesības uz darba devēja apmaksātu atvaļinājumu. Tajā tiek ietverts:

• laiks, kad darbinieks bijis faktiski nodarbināts pie attiecīgā darba devēja;
• laiks, kad darbinieks nav veicis darbu attaisnojošu iemeslu dēļ, ieskaitot:

1. pārejošas darbnespējas laiku;
2. grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku;
3. īslaicīgas prombūtnes laiku;
4. darba piespiedu kavējuma laiku, ja darbinieks prettiesiski atlaists no darba un atjaunots iepriekšējā darbā;
5. šā likuma 155. pantā minēto atvaļinājuma laiku.

Tajā netiek ietverts:

• bērna kopšanas atvaļinājuma (BKA) laiks;
• atvaļinājuma laiks bez darba samaksas saglabāšanas, kas ir ilgāks par četrām nedēļām viena gada laikā.

Tādējādi darbiniekam, kas ir izmantojis BKA, pēc atgriešanās darbā, lai piešķirtu tiesības uz ikgadējo darba devēja apmaksāto atvaļinājumu, tiek noteikts jauns individuālā darba gada periods. Turpmāk tas tiek rēķināts, sākot ar pirmo darba dienu pēc BKA.

Izrietoši darbinieka individuālā darba gada maiņas pamatojums ir Darba likuma 152. panta otrā daļa.