“Tā kā tiesa ar savu lēmumu ir noteikusi saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, tad atbilde ir precīzi meklējama tieši tiesas lēmumā. Neredzot šo lēmumu, jebkura atbilde var būt neprecīza,” skaidro zvērināta advokāte Dana Rone.

Vispirms par tiesas nolēmuma, kas nosaka saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību, īstenošanu. “Kopumā jāteic, ka ar šādu lēmumu ir noteiktas tiesības, bet ne pienākums tikties ar bērnu. Tātad, ja tiesa lēmumā ir noteikusi dāsnāku tikšanās biežumu, bet tēvs izmanto retākas tikšanās reizes, tad juridiskā valodā var teikt, ka viņš izmanto savas tiesības, cik pašam tas ir ērti. Protams, tas var radīt neērtības mātei un bērnam, katru reizi plānojot savu laiku un atrodoties mājās, gaidot, vai šoreiz tēvs uz tikšanos ieradīsies vai ne. Tieši tāpēc saskarsmes tiesību lietās ir tik grūti precīzi pildīt tiesas lēmumu, jo tāds lēmumā noteikts tikšanās režīms nekad nesakrīt ar dzīves diktēto kārtību un dabiskām izmaiņām darbos un notikumos. Tāpēc vislabākais risinājums ir tīri cilvēcīgi vienoties savstarpēji par satikšanos ar bērnu un pieņemamiem laikiem,” secina zvērināta advokāte.

Taču, atbildot uz jautājumu, ir būtiski uzsvērt: tajā laikā, kad nav tiesas lēmumā noteiktais tēva tikšanās laiks ar bērnu, māte brīvi ar bērnu var atrasties ārpus dzīvesvietas gan Latvijā, gan jebkur pasaulē. “Nav svarīgi, vai tā ir Lietuva vai Afganistāna. Mātei, tāpat kā tēvam, ir pienākums rūpēties par bērnu un gādāt par viņa drošību. Tāpēc jebkāda atrašanās kopā ar bērnu jebkurā pasaules malā ir atļauta un nav jāsaskaņo ar otru no vecākiem. Saskaņā ar Civillikuma 181. panta otro daļu “vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu”.  Likumā nav noteikts, vai ziņām ir jābūt sniegtām pirms vai pēc notikuma. Tāpat nav noteikts, vai mātei ir katru dienu jāatskaitās tēvam par bērna dienas notikumiem, vai arī tēvam pašam ir jāuzdod šādi jautājumi. Tāpēc šajos divos aspektos likums pieļauj pietiekami lielu un saprātīgu brīvību. Proti, māte var ar bērnu brīvi ceļot, atļauja nav jāprasa, bet gadījumā, ja tēvs interesējas par bērnu un viņa dzīvi un attīstību, mātei ir jāsniedz saprātīga daudzuma ziņas. Māte nedrīkst ar bērnu izceļot no valsts pavisam, mainot bērna dzīvesvietu bez tēva piekrišanas. Tomēr ceļošana nav dzīvesvietas maiņa, tāpēc piekrišana nav vajadzīga,” skaidro D. Rone.

“Tāpat tēvs nevar norobežot bērna komunikāciju ar citiem cilvēkiem. Gadījumā, ja kāds no nevēlamiem cilvēkiem patiešām ir bīstams bērna dzīvībai, veselībai, tikumiskajai attīstībai vai kā citādi, tēvam ir jāziņo par šādu situāciju policijā, lūdzot uzsākt administratīvā pārkāpuma lietu vai krimināllietu pret varmāku. Tāpat tēvs var celt prasību tiesā par bērna dzīvesvietas noteikšanu pie sevis – tādā gadījumā, ja tiesa konstatētu, ka bērns tiešām cieš no pašreizējās dzīves pie mātes, tiktu mainīta bērna dzīvesvieta un attiecīgi nepieļauta komunikācija ar nevēlamo un bīstamo trešo personu. Attiecībā uz bērna vecāku jaunajiem partneriem – vienalga, vai viņi ir vai nav precējušies, ir jāņem vērā bērna jūtas, noskaņojums un vēlme sazināties ar jauno ģimenes locekli. Ja bērns ir priecīgs par šādu komunikāciju, tad tā ir iespējama. Ja viņam nepatīk jaunais ģimenes loceklis, tad bērnam ir tiesības uz to, lai viņa nevēlēšanos sazināties respektētu. No konkrētā situācijas apraksta vairāk šķiet, ka bērna tēvam nav pārliecības par to, vai bērnam patiešām viss ir labi, sazinoties ar mātes jauno draugu. Tomēr tā ir vairāk psiholoģiska, mazāk juridiska nianse. Māte tēvam var izskaidrot, ka bērnam viss ir kārtībā, ka komunikācija ar jauno draugu nekādā gadījumā netiek uzspiesta, kā arī, iespējams, pastāstīt, kas kopā ir darīts, – tas bērna tēvam dotu lielāku skaidrību, mieru un informētību par bērna drošību.”

Zvērināta advokāte uzsver: “Attiecībā uz dzīvesvietas maiņu Latvijas ietvaros – bērna māte droši var mainīt dzīvesvietu, neprasot tēva piekrišanu. Lai gan jautājumam nav pievienots tiesas lēmums, tomēr, visticamāk, lēmumā nav minēta konkrēta adrese, kur bērnam jādzīvo, – tas būtu nesamērīgs bērna mātes un arī bērna ierobežojums. Visdrīzāk, tiesas lēmumā ir noteikts, ka bērna dzīvesvieta ir pie mātes. Tātad, ja bērna māte maina dzīvesvietu, arī bērna dzīvesvieta mainās. Māte turpina nodrošināt Civillikuma 177. pantā noteiktās rūpes par bērnu, tai skaitā nodrošinot bērna dzīvesvietu un izvēloties bērnam piemērotu mājokli.”