Ar Jūsu minēto problēmu ir nācies sastapties arī dažu citu ciematu iedzīvotājiem, un, kā liecina prakse, atrisinājumu rast lielākoties nav bijis viegli. No vienas puses, pašvaldības ir vietējā vara, kas atrodas vistuvāk saviem iedzīvotājiem un kam ir jānodrošina tiem pamatpakalpojumu pieejamība. Pašvaldību autonomās funkcijas ir noteiktas likuma „Par pašvaldībām” 15.panta pirmajā punktā, kur cita starpā lasām: „/../organizēt iedzīvotājiem komunālos pakalpojumus (ūdensapgāde un kanalizācija; siltumapgāde; sadzīves atkritumu apsaimniekošana; notekūdeņu savākšana, novadīšana un attīrīšana) neatkarīgi no tā, kā īpašumā atrodas dzīvojamais fonds/../.”

No otras puses, arī Ekonomikas ministrijā ir Būvniecības un mājokļu politikas departaments, kuram arī būtu jāuzņemas kāda atbildība par valsts iedzīvotāju mājokļa lietām. Tādēļ Jūsu jautājumu nosūtīju abām ministrijām.

Ekonomikas ministrijas (Mārtiņš Alders, Mājokļu politikas nodaļas vadītājs) atbilde:
„Slimnīcas kā ārstniecības iestādes funkcijās neietilpst komunālo pakalpojumu sniegšana. Šāds pienākums saskaņā ar likuma „Par pašvaldībām” 15.panta pirmās daļas 1.punktu ir pašvaldībām. Tā, piemēram, Augstākās tiesas Senāts, piemērojot šo normu, ir secinājis, ka viena no pašvaldību pastāvīgajām funkcijām ir arī siltumapgādes pakalpojumu nodrošināšana un, šo funkciju nepildot, tiek aizskartas likumā garantētās iedzīvotāju tiesības (2009.gada spriedums Nr.SKA-16/2009).

Tajā pašā laikā jāmin, ka konkrētajā lietā tika skatīts gadījums, kad dzīvojamā māja jau ir bijusi pieslēgta pie centrālās apkures, bet lēmumu par šāda pakalpojuma sniegšanas pārtraukšanu ir pieņēmusi pašvaldība. Proti, tiesas spriedumā nav norādīts, vai šāds pienākums ir arī gadījumos, ja pakalpojumus ir sniegusi cita persona un tā piegāde nav bijusi atkarīga no pašvaldības, kā tas ir minēts Jūsu iesniegumā, vai arī gadījumos, ja objektam šāds pakalpojums nekad nav bijis nodrošināts.
Tādēļ jautājums, vai pašvaldībai ir publiski tiesisks pienākums nodrošināt Jūsu iesniegumā aprakstītajā situācijā pakalpojumus, nav viennozīmīgi vērtējams. Ekonomikas ministrijas ieskatā, papildus ir vērtējamas arī pašvaldības finansiālās un tehniskās iespējas šos pakalpojumus nodrošināt, jo, piemēram, attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem ir piemērojama likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 24.panta pirmā daļa - sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam licences darbības zonā jānodrošina sabiedriskie pakalpojumi pēc lietotāju un citu personu pamatota pieprasījuma, ja šā pakalpojumu sniedzēja finansiālās un objektu vai infrastruktūras tehniskās iespējas to pieļauj.

Tas nozīmē, ka likums nosaka izņēmuma gadījumus, kad sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam sabiedriski pakalpojumi nav jānodrošina. Ekonomikas ministrijas skatījumā, šāds princips būtu jāņem vērā, arī vērtējot pašvaldības pienākumu nodrošināt komunālos pakalpojumus.
Detalizētākam situācijas izvērtējumam būtu nepieciešama plašāka informācija par izveidojušos situāciju un iesaistīto pušu iespējām.

Vienlaikus ierosinām Jūs vērsties arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, kas ir vadošā valsts pārvaldes iestāde pašvaldību pārraudzības jomā, lai papildus saņemtu viedokli par likuma „Par pašvaldībām” 15.panta pirmās daļas 1.punkta piemērošanu.”

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (Pašvaldību pārraudzības departamenta juriskonsults Toms Ķikusts) atbilde:
„Atbilstoši likumam „Par pašvaldībām” viena no pašvaldības autonomajām funkcijām ir pienākums organizēt iedzīvotājiem komunālos pakalpojumus ūdensapgādes jomā, tai skaitā kanalizācijas un notekūdeņu savākšanu, novadīšanu un attīrīšanu neatkarīgi no tā, kā īpašumā atrodas dzīvojamais fonds.

 Pēc ministrijas ieskatiem, komunālo pakalpojumu organizēšana nenozīmē to, ka pašvaldībai tiešā veidā ir jānodrošina kāds komunālais pakalpojums un ka būtu jāiestājas šī pakalpojuma piegādātāja vietā. Komunālo pakalpojumu organizēšana aptver pasākumu kopumu, kuru īstenojot pašvaldības iedzīvotājiem nodrošināta konkrēta komunālā pakalpojuma pieejamība.

Tātad šajā gadījumā pašvaldības atbildīgajām amatpersonām būtu jāveic konkrēti organizatoriski pasākumi, piemēram, publiskā iepirkuma rīkošana, koncesijas īstenošana (publiskā - privātā partnerība), pašvaldības iestādes, biedrības vai kapitālsabiedrības dibināšana vai arī jau esošas pašvaldības iestādes, kapitālsabiedrības funkciju papildināšana tādā veidā, lai gala rezultātā pašvaldības iedzīvotājiem būtu nodrošināta pieejamība konkrētam komunālajam pakalpojumam.
Ūdensapgāde pēc būtības ir komercdarbība, kuru īsteno ūdensapgādes komersanti privāto, nevis publisko tiesību jomā, slēdzot par to privāttiesiskus darījumus ar pakalpojuma saņēmējiem. 

Attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu pārtraukšanu ir vērtējami Ministru kabineta 2001.gada 3.jūlija noteikumi Nr.298 „Kārtība, kādā pārtraucama sabiedrisko pakalpojumu sniegšana”. Lai arī šajos noteikumos ir paredzēta kārtība un gadījumi, kad sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs pārtraukt pakalpojumu sniegšanu, taču šo noteikumu 25.punkts noteic, ka sabiedriskos pakalpojumus ūdensapgādes un kanalizācijas nozarē sniedz un lietotājs šos pakalpojumus izmanto saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja un lietotāja noslēgtu līgumu.

Līdz ar to iedzīvotājiem šajā situācijā primāri būtu jāizvērtē pakalpojumu piegādes līgumi, ja tādi bija noslēgti. Savukārt, ja šādu līgumu vai citādu tiesiskā kārtā noslēgtu vienošanos nav bijis (kā tas mēdz būt atsevišķās pašvaldībās), tad, protams, ir secināms, ka pakalpojums ir ticis lietots bez tiesiska pamata un attiecīgi nav arī tiesiska pamata pieprasīt šādu pakalpojumu nodrošināt turpmāk.

Risinājums dotajā situācijā būtu meklējams pie attiecīgās pašvaldības iestādes vai kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar komunālo pakalpojumu nodrošināšanu šajā pašvaldībā, un lūkot, kādā veidā iedzīvotāji varētu arī turpmāk saņemt komunālos pakalpojumus.”