Uz atrastām vēsturiskām – tāpat kā citām kustamām – lietām attiecas Civillikuma 3. daļa, kurā aprakstīts, gan kā rīkoties kustamu lietu atrašanas gadījumā, gan arī kā tiek regulētas šo lietu īpašumtiesības un atradēja atlīdzība jeb atradēja alga.

Civillikumā noteikts, ka par nozaudētām lietām (lietām par kurām nozaudētājs nezina, kur to meklēt vai no kā pieprasīt, vai kādā kārtā dabūt atpakaļ savās rokās (943. pants)) atradējs, atdodot atrasto lietu nozaudētājam, var saņemt atradēja algu (944. pants), kura noteicama pēc tiesas ieskata, bet ne augstāka par trešo daļu no atrastās lietas vērtības pēc izdevumu atvilkšanas, ja vien nozaudētājs nav atklāti izsolījis augstāku summu vai nav ar atradēju labprātīgi vienojies (948. pants).

Ja lietas atradējs nezina, kas to nozaudējis, tad viņam jāpaziņo par savu atradumu vietējai policijai nedēļas laikā no atrašanas dienas (945. pants).

Ja sešu mēnešu laikā no policijas sludinājuma dienas īpašnieks neierodas, tad atrastā lieta vai to pārdodot ieņemtā nauda (946. pants) pāriet atradēja īpašumā, uzliekot viņam tomēr lietas uzglabāšanas un citus izdevumus (949. pants).

Ja atrod zemē ieraktas, iemūrētas vai kā citādi noslēptas lietas, kuras nevar atzīt par apslēptu mantu, tad tām piemērojami tie paši noteikumi kā atrastām lietām. Izņemot, ja īpašnieks pierāda, ka viņš zinājis to vietu, kur atrastās lietas bijušas noslēptas, tad viņam nav pienākums maksāt atradēja algu (951. pants).

Savukārt, ja nejauši uz svešas zemes tiek atrasta apslēpta manta – zemē ieraktas, iemūrētas vai kā citādi noslēptas vērtīgas lietas, kuru īpašnieks notecējušā laika ilguma dēļ vairs nav uzzināms (952. pants), – atradējs iegūst pusi no tās; bet otra puse piekrīt zemes īpašniekam (953. pants). Apslēpta manta, kas atrasta uz savas paša vai uz bezīpašnieka zemes, kļūst par atradēja īpašumu (952. pants). Bet speciāli meklēt apslēptu mantu uz svešas zemes ir aizliegts, un tas, kurš rīkojas pretēji šim noteikumam, nedabū neko no viņa atrastās apslēptās mantas, un visa šī manta piekrīt tam, kam pieder zeme (953. pants).

Noteikumi par apslēptas mantas atrašanu neattiecas uz arheoloģiskajām senlietām, kas atbilstoši likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 7. pantam pieder valstij, jo šī paša likuma 3.¹ pantā noteikts, ka šādas senlietas ir aizliegtas atsavināt, iegūt, glabāt, pārvietot un pārsūtīt. Respektīvi, par šādu valsts īpašumā esošu arheoloģisko senlietu atrašanu kompensācija nepienākas un tās bez atlīdzības jānodod glabāšanā publiskā muzejā.

7. pants. Īpašuma tiesības uz kultūras pieminekļiem:

Arheoloģiskās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī atrastas senlietas (ar datējumu līdz 17. gadsimtam ieskaitot) pieder valstij, un tās glabā publiskie muzeji. Šis noteikums neattiecas uz senlietām, par kurām līdz 2013. gada 30. martam persona ir paziņojusi Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei, kā arī uz senlietām, kuru likumīgu izcelsmi persona ir pierādījusi pēc 2013. gada 30. marta un saņēmusi par to Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes rakstveida apliecinājumu.

3.¹ pants. Rīcība ar senlietām:

Aizliegts atsavināt, iegūt, glabāt, pārvietot un pārsūtīt senlietas, kuras saskaņā ar šā likuma 7. panta ceturtās daļas noteikumiem pieder Latvijas valstij.

Tāpat atgādinām, ka saskaņā ar likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 17. pantu par objektiem, kuri atrasti zemē, virs zemes, ūdenī, būvēs vai to daļās un atliekās un kuriem varētu būt vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība, kā arī par to atrašanas vietu un apstākļiem atradējs nekavējoties, bet ne vēlāk kā piecu dienu laikā rakstveidā paziņo Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei. Kā arī jaunatklātie objekti, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība, neatkarīgi no tā, kā īpašumā tie atrodas, līdz jautājuma izlemšanai par šo objektu iekļaušanu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, bet ne ilgāk kā sešus mēnešus no dienas, kad par to ticis informēts objekta īpašnieks, atrodas valsts aizsardzībā.