Tieslietu ministrijas pārstāve informē, ka Administratīvā procesa likuma 89.panta pirmā daļa noteic: faktiskā rīcība ir iestādes rīcība publisko tiesību jomā, kas neizpaužas tiesību akta veidā un kas ir vērsta uz faktisko seku radīšanu, ja privātpersonai uz šo rīcību ir tiesības vai šīs rīcības rezultātā ir radies vai var rasties personas subjektīvo tiesību vai tiesisko interešu aizskārums.

Par faktisko rīcību atzīstamas arī iestādes darbības, kas neatkarīgi no iestādes nodoma rada tādas faktiskās sekas, kuru rezultātā privātpersonai ir radies vai var rasties būtisks tiesību aizskārums. Iestādes procesuālās darbības (darbības, kurām trūkst galējā noregulējuma rakstura) nav faktiskā rīcība. 

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta tiesu prakses apkopojumā par faktisko rīcību ir secināts, ka no likumā ietvertās faktiskās rīcības definīcijas izriet, ka, lai iestādes rīcības sekas atzītu par tādām, kas ļauj šo rīcību kvalificēt kā iestādes faktisko rīcību, tām nepieciešams pabeigtības raksturs. Šī iemesla dēļ par faktisko rīcību nevar atzīt tās procesuālās darbības, ko iestāde veic administratīvā akta izdošanas procesā. Šādu procesuālo darbību kontrole parasti notiek vienlaikus ar gala lēmuma (administratīvā akta) kontroli, izskatot apstrīdēšanas iesniegumu vai pieteikumu sakarā ar  administratīvo aktu.

 Tādēļ faktisko rīcību nevar pārsūdzēt vienlaikus ar administratīvo aktu. 

Atbildot uz otro jautājumu, Tieslietu ministrijas pārstāve norāda, ka iestādes bezdarbība, neizskatot iesniegumu par administratīvā akta izdošanu, ir uzskatāma par atteikumu izdot labvēlīgu administratīvo aktu un kā tāda ir pārsūdzama tiesā, prasot labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Administratīvā procesa likuma 188.panta piektā daļa noteic: ja iestāde vai augstāka iestāde pieteicējam nav paziņojusi savu lēmumu sakarā ar viņa iesniegumu, pieteikumu tiesā var iesniegt viena gada laikā no dienas, kad persona ar iesniegumu griezusies iestādē vai augstākā iestādē.