Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 127. panta pirmo daļu fiziskās personas maksātnespējas procesa subjekts var būt jebkura fiziskā persona, kura pēdējo sešu mēnešu laikā ir bijusi Latvijas Republikas nodokļu maksātājs un kurai ir finansiālas grūtības.

Iekļaujot Maksātnespējas likumā prasību fiziskajai personai sešus mēnešus pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas būt nodokļu maksātājam, likumdevējs nostiprinājis priekšnoteikumu par fiziskās personas galveno interešu centra atrašanos Latvijas Republikā.

Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 14. pants noteic, ka Latvijas Republikas likumos noteiktos nodokļus (nodevas) maksā iekšzemes nodokļu maksātāji (rezidenti), kā arī ārvalstu nodokļu maksātāji (nerezidenti). Nodokļu likumos fiziskā persona tiks uzskatīta par rezidentu, ja: šīs personas deklarētā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā vai šī persona uzturas Latvijas Republikā 183 dienas vai ilgāk jebkurā 12 mēnešu periodā, kas sākas vai beidzas taksācijas gadā, vai šī persona ir Latvijas pilsonis, ko ārzemēs nodarbina Latvijas Republikas valdība.

Nodokļu maksātāja piesaiste pie noteiktas valsts nozīmē to, ka uz personu attiecināmi konkrētas valsts rezidentam piemērojamie nodokļu maksāšanas noteikumi un likuma “Par nodokļiem un nodevām” 14. panta otrās daļas 1. punkts – šīs personas deklarētā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā. Tas, ka persona pēdējo sešu mēnešu laikā pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas nav veikusi nodokļu maksājumus (piemēram, maksājusi iedzīvotāja ienākuma nodokli, valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas vai nekustamā īpašuma nodokli u. c.), nenozīmē, ka viņa būtu mainījusi nodokļu maksātāja statusu no Latvijas Republikas rezidenta uz citas valsts rezidentu. Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2011. gada 11. aprīļa lēmumu lietā Nr.3-10/0025/6 atzīts, ka nodokļu maksātāja statusa konstatācija nav atkarīga no tā, vai attiecīgā persona pilda likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15. pantā noteiktos nodokļu maksātāja pienākumus, proti, maksā nodokļus, jo minēto pienākumu nepildīšana vēl neatbrīvo personu no nodokļu maksātāja statusa.

Tādējādi persona, kas pēdējo sešu mēnešu laikā pirms pieteikuma par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu iesniegšanas tiesā nav veikusi nodokļu maksājumus, nodokļu likumdošanas izpratnē nezaudē Latvijas Republikas nodokļu maksātāja statusu un minētais apstāklis vien nevar būt par pamatu tiesnesim atteikt pieņemt pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu. Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2011. gada 11. aprīļa lēmumā lietā Nr. 3-10/0025/6 norādīts, ka, lemjot jautājumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu, tiesnesim jāpārbauda, vai pieteicējs atbilst likuma “Par nodokļiem un nodevām” 14. pantā norādītajiem nodokļu maksātāja kritērijiem. Nodokļu maksātāja statusu apliecina Latvijas Republikas Valsts ieņēmumu dienesta izziņa par to, ka konkrētā persona ir reģistrēta nodokļu maksātāja reģistrā.

Turklāt fiziskās personas rīcībā jābūt naudas līdzekļiem 71,14 eiro apmērā valsts nodevas samaksai (Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 3. punkts), kā arī 760,00 eiro apmērā administratora vienreizējās atlīdzības segšanai (Maksātnespējas likuma 129. panta otrā daļa). Saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.²⁷ panta otro daļu tiesa pasludina fiziskās personas maksātnespējas procesu, ja konstatē, ka parādniekam vai parādniekiem, ja maksātnespējas procesa pieteikumu ir iesniedzis parādnieks kopā ar savu laulāto vai ar personu, kura ar parādnieku ir radniecībā vai svainībā līdz otrajai pakāpei, ir maksātnespējas procesa pazīme un pēdējo 10 gadu laikā nav pasludināts fiziskās personas maksātnespējas process, kura ietvaros dzēstas saistības, un iesniedzējs ir samaksājis valsts nodevu par fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanu un fiziskās personas maksātnespējas procesa depozītu.

Vienlaikus jāņem vērā, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 139. panta pirmo daļu parādniekam ir pienākums fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā gūt ienākumus atbilstoši savām iespējām, lai pilnīgāk apmierinātu kreditoru prasījumus.

Fiziskās personas maksātnespējas process sastāv secīgi no divām procedūrām: 1) bankrota procedūras, kuras ietvaros tiek pārdota parādnieka manta un no pārdošanas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem tiek apmierināti kreditoru prasījumi; 2) saistību dzēšanas procedūras, kuras ietvaros labticīgajiem parādniekiem tiek dota iespēja dzēst pēc bankrota procedūras atlikušo parāda summu, sedzot vismaz daļu no šīs summas, veicot maksājumus saviem kreditoriem no regulārajiem ienākumiem. Saistību dzēšanas procedūra ir piemērojama tikai tiem parādniekiem, kuru ienākumi ļauj reizi mēnesī novirzīt kreditoru prasījumu segšanai naudas summu vismaz vienas trešdaļas apmērā no vienas minimālās mēnešalgas.

Attiecībā uz vēstulē minēto par to, ka fiziskā persona divus gadus bijusi individuālais komersants ar pašnodarbinātā statusu, norādāms turpmākais.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 127. panta trešo daļu fiziskās personas maksātnespējas process nav piemērojams individuālajiem komersantiem. Savukārt Maksātnespējas likuma 56. pantā noteikts, ka individuālajam komersantam piemērojams juridiskās personas maksātnespējas process.

Aplūkojot minētās normas kopsakarā, secināms, ka par fiziskās personas maksātnespējas subjektu nevar būt fiziskā persona, kurai ir individuālā komersanta statuss un kura ir pakļauta juridiskās personas maksātnespējas procesa režīmam.

Maksātnespējas likuma 123. panta pirmajā daļā paredzēts, ka fiziskajai personai, kurai kā individuālajam komersantam ir beidzies maksātnespējas process, ir tiesības vērsties tiesā ar pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesu, ja pastāv attiecīgie priekšnoteikumi.

Ievērojot minēto, norādāms, ka fiziskās personas un juridiskās personas maksātnespējas process ir divi patstāvīgi tiesību institūti ar atšķirīgu regulējumu. Turklāt likumdevējs maksātnespējas regulējumā kā hronoloģiski prioritāru ir noteicis tieši fiziskās personas – individuālā komersanta – komerciālo statusu, tādēļ vispirms ir jāiziet komersanta maksātnespējas process, un tikai pēc tā pabeigšanas ir iespējams uzsākt fiziskās personas maksātnespējas procesu. Šāds regulējums izriet no Maksātnespējas likuma 127. panta trešās daļas, 56. panta, 121. panta otrās daļas un 123. panta pirmās daļas noteikumu sistēmiskā iztulkojuma.

Attiecībā uz vēstulē norādīto, ka fiziskās personas ienākumi sastāv no bērnu kopšanas pabalsta un uzturlīdzekļiem, norādāms turpmākais.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 92. panta trešo daļu fiziskās personas maksātnespējas procesā kreditoriem nav novirzāma tā parādnieka manta un ienākumi, uz kuriem saskaņā ar normatīvajiem aktiem nevar vērst piedziņu. Ienākumu kategorijas, uz kurām piedziņa netiek vērsta, ir noteiktas Civilprocesa likuma 596. pantā.

Attiecībā uz tiem pabalstiem, kas tiek piešķirti saistībā ar bērna piedzimšanu, norādāms, ka kreditoriem novirzāmi līdzekļi vienas trešdaļas apmērā no sociālās apdrošināšanas pabalstiem, savukārt fiziskajai personai nav pienākuma novirzīt kreditoriem daļu no saņemtajiem sociālajiem pabalstiem. Ievērojot minēto, personai nav pienākuma kreditoriem novirzīt vienu trešdaļu no bērna kopšanas pabalsta. Savukārt kreditoriem obligāti būs novirzāma viena trešdaļa no vecāku pabalsta, jo saskaņā ar likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 3. panta pirmās daļas 5. punktu tas ir valsts sociālās apdrošināšanas pabalsts.

Saistībā ar uzturlīdzekļu maksājumiem bērniem vēršama uzmanība uz Civilprocesa likuma 596. panta 5. punktu, kurā noteikts, ka piedziņu nevar vērst uz bērna uzturlīdzekļiem Ministru kabineta noteikto minimālo bērna uzturlīdzekļu apmērā. Attiecīgi saskaņā ar Ministru kabineta 2013. gada 15. janvāra noteikumiem Nr. 37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” katra vecāka pienākums ir katru mēnesi nodrošināt saviem bērniem minimālos uzturlīdzekļus – bērniem līdz septiņu gadu vecumam 25% apmērā no valstī noteiktās minimālās algas un bērniem no septiņu gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai 30% apmērā no valstī noteiktās minimālās algas. Tādējādi kreditoru prasījumu apmierināšanai persona var novirzīt uzturlīdzekļus tajā daļā, kas pārsniedz minimālo uzturlīdzekļu apmēru.

Vienlaikus norādāms, ka saskaņā ar Civillikuma 179. panta pirmo daļu vecāku pienākums

ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Tādējādi par uzturlīdzekļiem ir atzīstami naudas līdzekļi, kurus maksā viens no vecākiem un kas ir izlietojami bērna uzturam, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanai, bērna kopšanai, viņa izglītošanai un audzināšanai (Civillikuma 177. panta ceturtā daļa).

Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta pirmajai daļai tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras. Proti, visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses. Bērna tiesību aizsardzības likuma 10. panta pirmajā daļā noteikts, ka katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte.

Tā kā saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 17. panta 1. punktu viens no bāriņtiesu pienākumiem ir aizstāvēt bērna vai aizgādnībā esošās personas personiskās un mantiskās intereses un tiesības, norādāms, ka situācijā, kad parādnieks saistību dzēšanas procedūras ietvaros kreditoru prasījumu segšanai novirza naudas līdzekļus no tiem līdzekļiem, kas ir paredzēti parādnieka nepilngadīgā bērna uzturam, bāriņtiesa varētu saskatīt bērna tiesību un interešu nesamērīgu aizskārumu.