Iekšlietu ministrija (IeM) 2017. gada 23. oktobrī saņēma elektroniskā pasta vēstuli ar lūgumu sniegt atbildi uz jautājumiem, kas saistīti ar valsts robežas joslas uzturēšanas darbiem uz Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas valsts robežas.

Saskaņā ar Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr. 240 “Iekšlietu ministrijas nolikums” noteiktajām IeM funkcijām, uzdevumiem un kompetenci IeM nav tiesību veikt likuma normu saistošu interpretāciju un sniegt citiem likuma normu piemērotājiem saistošus skaidrojumus. Līdz ar to IeM sniedz viedokli par vēstulē uzdotajiem jautājumiem.

Saskaņā Latvijas Republikas valsts robežas likuma 1. panta 1. punktu valsts robeža ir nepārtraukta un noslēgta līnija un ar šo līniju sakrītoša vertikāla virsma, kas Latvijas Republikas sauszemes un ūdeņu teritoriju, zemes dzīles un gaisa telpu norobežo no kaimiņvalstīm un no Latvijas Republikas ekskluzīvās ekonomiskās zonas Baltijas jūrā.

Minētā likuma 8. panta trešajā daļā ir noteikts, ka gar valsts sauszemes robežu izveido valsts robežas joslu, bet gar ārējo sauszemes robežu – arī pierobežas joslu. Savukārt atbilstoši šī paša likuma 13. panta pirmajā daļā noteiktajam, lai iezīmētu valsts sauszemes robežas atrašanos dabā visā tās garumā, kā arī radītu robežapsardzības sistēmas pastāvēšanai nepieciešamos apstākļus pie ārējās robežas, MK nosaka noteikta platuma valsts robežas joslu. Valsts robežas platums nedrīkst būt šaurāks par Latvijas Republikas noslēgtajos starptautiskajos līgumos noteikto valsts robežas joslas platumu.

1995. gada 25. maijā Saeimā pieņēma likumu “Par Līgumu par valsts robežas atjaunošanu starp Latvijas Republiku un Lietuvas Republiku”, ar kuru pieņēma un apstiprināja 1993. gada 29. jūnijā parakstīto Līgumu par valsts robežas atjaunošanu starp Latvijas Republiku un Lietuvas Republiku (turpmāk tekstā – Līgums). Līguma 7. pants noteic, ka gar valsts robežu tiek noteikta 10 metrus plata pierobežas josla (5 metri uz katru pusi no valsts robežas līnijas). Ievērojot minēto, MK noteikumu Nr. 550 “Noteikumi par Latvijas Republikas valsts robežas joslu, pierobežas joslu un pierobežu, kā arī pierobežas, pierobežas joslas un valsts robežas joslas norādījuma zīmju un informatīvo norāžu paraugiem un to uzstādīšanas kārtību” 2.4. apakšpunkts noteic, ka Latvijas Republikas valsts robežas joslas platums ar Lietuvas Republiku ir 5 metri.

Latvijas Republikas valsts robežas likuma 4. panta trešā daļa noteic, ka valsts sauszemes robežu iezīmē dabā un nostiprina ar robežzīmēm un citām nostiprinājuma būvēm vai elementiem (piemēram, robežgrāvjiem, stigām, žogiem) saskaņā ar Latvijas Republikas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem par valsts robežas noteikšanu. Savukārt, ievērojot minētā likuma 5. panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā noteikto, lai nodrošinātu ierīkotās valsts sauszemes robežas saglabāšanu un atbilstību, kā arī robežzīmju un citu nostiprinājuma būvju un elementu saglabāšanu un attīstību Latvijas Republikas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, organizē valsts sauszemes robežas uzturēšanu, kuras ietvaros veic valsts sauszemes robežas apskati dabā, proti, tās atrašanās vietas apvidū pārbaudi, salīdzināšanu ar demarkācijas dokumentiem, vizuālā stāvokļa analīzi, trūkumu, bojājumu vai neatbilstību konstatēšanu, un nosaka turpmāko rīcību trūkumu vai bojājumu novēršanai, un atbilstoši Latvijas Republikas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem organizē valsts sauszemes robežas atjaunošanu (apskatē konstatēto trūkumu un bojājumu novēršanu), ja nepieciešams, sadarbojoties ar kaimiņvalsts attiecīgajiem pilnvarotajiem pārstāvjiem.

Saskaņā ar Robežsardzes likuma 13. panta 9. punktu viens no Valsts robežsardzes uzdevumiem ir uzturēt valsts robežu, robežas joslu un robežpārejas punktus.

Starptautiskajās tiesībās ir vispāratzīts teritoriālās jurisdikcijas princips. Minētais nozīmē to, ka katrai valstij ir tiesības piemērot valsts likumus savā teritorijā. Ar valsts robežu tiek norobežota un iezīmēta dabā  tā teritorija, uz kuru tiek attiecināta konkrētās valsts jurisdikcija. Līdz ar to, lai nodrošinātu, ka personai ir skaidri saprotams, kāds tiesiskais regulējums uz to attiecas, ir būtiski valsts robežu noteikt, to iekārtot un uzturēt skaidri saredzamu.

Latvijas Republikas valsts robežas likuma 13. panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka valstij ir ekskluzīvas īpašuma tiesības uz zemi valsts robežas joslā.

Satversmes 105. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašumu piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.

Satversmes iepriekš minētajā pantā noteiktās tiesības uz īpašumu ir personas pamattiesības, kuru aizsardzībai un īstenošanai ir liela nozīme ne vien personas eksistences nodrošināšanā, bet arī valsts un sabiedrības labklājības uzturēšanā. Īpašums nodrošina personai iespēju rīkoties patstāvīgi un neatkarīgi attiecībās ar citām personām un valsti. Satversmes tiesa, raksturojot Satversmes 105. pantu, ir norādījusi, ka šis pants, no vienas puses, paredz valsts pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti, pieņemt tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību, taču, no otras puses, valstij ir arī tiesības noteiktajā apjomā un kārtībā iejaukties personu tiesību izmantošanā (skat. Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 21. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. panta saturs ir līdzīgs Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. panta saturam, un paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu (skat. Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2009-01-01 9. punktu). Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. pants nosaka: “Jebkurai fiziskajai vai juridiskajai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot gadījumus, kad tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem. Minētie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu, vai sodu samaksu.”

No Satversmes tiesas atziņām izriet, ka tiesības uz īpašumu, ko privātpersonai garantē valsts, demokrātiskā un tiesiskā valstī nav absolūtas (skat. Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 12. punktu). Pirmkārt, īpašumam ir jākalpo sabiedrības interesēm. Otrkārt, tiesības uz īpašumu var ierobežot, ja ierobežojumi ir noteikti ar likumu, tiem ir leģitīms mērķis un tie ir samērīgi (skat. Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2005-16-01 12. punktu). Satversmes 105. pants, no vienas puses, ietver valsts pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti, pieņemt tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību, taču, no otras puses, valstij ir arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā (skat., piemēram, Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 11.1. punktu).

Satversmes 105. pantā ir noteikts aizliegums īpašumu izmantot pretēji sabiedrības interesēm, kas norāda uz to, ka sabiedrības intereses prevalē pār atsevišķu indivīdu interesēm. No Satversmes 116. panta izriet, ka personas tiesības uz īpašumu var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Tādējādi arī īpašuma tiesību ierobežojumam ir jākalpo kādam no Satversmē norādītajiem leģitīmajiem mērķiem.

Latvijas valsts var izdot nepieciešamos likumus, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar sabiedrības interesēm (skat. Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2002-01-03).

Kā jau iepriekš tika norādīts, valsts robežas joslas izveidošana ir neatņemama valsts robežas drošības sastāvdaļa, lai garantētu valsts robežas neaizskaramību un novērstu valsts apdraudējumu. Līdz ar to valsts robežas joslas noteikšana un īpašuma iekļaušana valsts robežas joslā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir uzskatāma par īpašuma tiesību ierobežojumu, kuram ir leģitīms mērķis, proti, valsts robežas drošība.

Ievērojot Latvijas Republikas valsts robežas likumā noteikto, ir secināms, ka zeme, kas atrodas valsts robežas joslā, ir pakļauta zināmiem ierobežojumiem. Līdz ar to minētais ir uzskatāms par apgrūtinājumu, kas noteikts ar likumu, kā arī izriet no starptautiskajos līgumos noteiktajām prasībām.

Latvijas Republikas valsts robežas likumā nav noteikts, ka valsts robežas uzturēšanas darbu veikšana būtu jāsaskaņo ar zemes īpašnieku, tāpat likumā nav noteikta arī prasība informēt zemes īpašnieku par valsts robežas joslā veicamajiem darbiem.

Saskaņā ar Civillikuma 1043. pantu zemes īpašnieks var pēc sava ieskata rīkoties ar savas zemes virsu, gaisa telpu virs tās, kā arī zemes slāņiem zem tās, ja vien viņš ar to neskar svešas robežas. Tajā pašā laikā īpašnieka tiesība var būt pakļauta ar noteiktu mērķi noteiktiem aprobežojumiem. Vispārīgi to paredz Civillikuma 1036. pants, kas noteic, ka īpašums dod īpašniekam vienam pašam pilnīgas varas tiesību par lietu, ciktāl šī tiesība nav pakļauta sevišķi noteiktiem aprobežojumiem.

Gadījumā, ja valsts robežas uzturēšanas darbu veikšana būtu jāsaskaņo ar zemes īpašnieku, tas nozīmētu to, ka zemes īpašniekam ir dotas iespējas izteikt pamatotus iebildumus par darbu veikšanu vai izteikt prasības attiecībā uz valsts robežas joslas ierīkošanas nosacījumiem. Turklāt saskaņošana paredz arī to, ka zemes īpašnieks var nesaskaņot attiecīgu darbu veikšanu savā īpašumā. Šāda zemes īpašnieka rīcība būtu pretēja sabiedrības interesēm un, iespējams, radītu apdraudējumu valsts robežas drošībai.

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta piektā daļa noteic, ka valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu. Tas ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses.

Ievērojot to, ka valsts robežas joslas esamība privātpersonas īpašumā neizslēdz valsts pienākumu atbilstoši likumā un starpvalstu līgumos noteiktajām prasībām uzturēt valsts robežu, kā arī Valsts pārvaldes likuma 10. panta piektajā daļā noteikto labas pārvaldības principu, lai sabalansētu sabiedrības vispārējās intereses un privātpersonas pamattiesību aizsardzību, IeM ieskatā Valsts robežsardzei vai komersantam (gadījumā, ja Valsts robežsardze valsts robežas uzturēšanas darbus ir uzticējusi veikt komersantam, noslēdzot attiecīgu līgumu) saprātīgā termiņā zemes īpašnieks būtu jāinformē par to, ka noteiktajā laika posmā viņa īpašumā tiks veikti valsts robežas joslas uzturēšanas darbi.

Saskaņā ar Civillikuma 1042. pantā noteikto zemes īpašniekam pieder ne vien zemes virsa, bet arī gaisa telpa virs tās, kā arī zemes slāņi zem tās un visi izrakteņi, kas tajos atrodas. Ievērojot Civillikumā ietvertās normas, zemes gabala sastāvdaļas ir:

• zemes dzīles un derīgie izrakteņi (Civillikuma 1042. pants);
• ar zemi cieši savietotas būves (Civillikuma 968. pants);
• koki un citi augi, kas laiduši zemē saknes, izsēta sēkla (Civillikuma 973. un 976. pants);
• no jauna radusies sala, atstātā gultne un pieskalojums (Civillikuma 960. pants).

Ievērojot minēto, novācot no valsts robežas joslas un robežbūvēm
(ja tādas ir) apaugumu, iegūtais materiāls, piemēram, koki, krūmi, zāle, pieder zemes īpašniekam un ir tam jānodod. Citas personas iegūtos materiālus drīkst izmantot tikai tādā gadījumā, ja zemes īpašnieks ir devis tādu atļauju.