Vispirms jātiek skaidrībā ar definējumu, kas ir rezidents un kas ir nerezidents. Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 14. pants nosaka nodokļu maksātāju klasifikāciju:

Latvijas Republikas likumos noteiktos nodokļus (nodevas) maksā:

1) iekšzemes nodokļu maksātāji (rezidenti);

2) ārvalstu nodokļu maksātāji (nerezidenti).

(2) Nodokļu likumos fiziskā persona tiks uzskatīta par rezidentu, ja:

1) šīs personas deklarētā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā vai

2) šī persona uzturas Latvijas Republikā 183 dienas vai ilgāk jebkurā 12 mēnešu periodā, kas sākas vai beidzas taksācijas gadā, vai

3) šī persona ir Latvijas pilsonis, ko ārzemēs nodarbina Latvijas Republikas valdība.

(3) Šā panta otrās daļas 2. punkta piemērošanai:

1) fiziskā persona, kas nav atzīta par rezidentu pirmstaksācijas gadā, tiks uzskatīta par rezidentu taksācijas gadā ar datumu, kad tā pirmoreiz ieradās Latvijā;

2) fiziskā persona, kas netiks atzīta par rezidentu pēctaksācijas gadā, netiks atzīta par rezidentu arī taksācijas gadā pēc datuma, kad tā atstāja Latviju, ja laika posmā pēc šā datuma šai personai ir ciešākas attiecības ar ārvalsti nekā ar Latviju (šai personai ārvalstīs pieder īpašums vai dzīvo ģimene, vai tā veic ārvalstīs sociālās apdrošināšanas maksājumus).

(4) Nodokļu likumos nodokļu maksātājs, kurš nav fiziskā persona, tiks uzskatīts par rezidentu, ja tas ir izveidots un reģistrēts vai tas bija jāizveido un jāreģistrē saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem.

(5) Nodokļu maksātāji, kuri neatbilst šā panta otrās, trešās un ceturtās daļas nosacījumiem, uzskatāmi par nerezidentiem. Nerezidenti maksā nodokļus saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem par Latvijas Republikā, tās teritoriālajos ūdeņos un gaisa telpā gūto ienākumu, kā arī citus nodokļus atbilstoši konkrēto nodokļu likumiem.

Nodokļu likumdošana neparedz atšķirības regulējumā rezidentu un nerezidentu nekustamā īpašuma iegādei Latvijā. Latvijā ir spēkā regulējums, kas nosaka  nerezidentiem ierobežojumu iegādāties noteiktu veidu nekustamos īpašumus (piemēram, lauksaimniecības zemi un mežus), kas ir noteikts Zemkopības ministrijas MK noteikumos.

Kas attiecas uz sociālās apdrošināšanas sistēmas pakalpojumiem (pensijām un pabalstiem) Latvijā, tad atšķirību veido nevis dzīvošanas, bet gan darba un iemaksu veikšanas fakts. Standarta gadījumā izmaksas tiks saņemtas no tās valsts, kur veiktas iemaksas.

Gan Eiropas Savienībā, gan divpusēju sociālās drošības līgumu noslēgšanas gadījumā pastāv koordinācijas noteikumi, kas ļauj noteikt, kura ir atbildīgā valsts, un sociālās drošības sistēmas pakalpojumus saņemt arī tad, ja persona dzīvo citā dalībvalstī, nevis tajā, kur strādā vai ir strādājusi.

Sociālās drošības pabalsti var arī nebūt atkarīgi no iepriekš veiktajām iemaksām. Tad var tikt izvirzīta prasība noteiktu laiku nodzīvot konkrētajā valstī (rezidences cenzs). Tāda prasība tiek izvirzīta, piemēram, attiecībā uz valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu invaliditātes un vecuma gadījumā. Pabalsts var tikt piešķirts, ja iestājies attiecīgais risks un persona Latvijas Republikā nodzīvojusi kopumā ne mazāk kā 60 mēnešus, no tiem pēdējos 12 mēnešus nepārtraukti. Minēto pabalstu nevar saņemt, ja persona Latvijā nedzīvo.