Izskatāmajā lietā Daugavpils pilsētas dome un SIA „Gādība” bija noslēgušas četrus līgumus par būvdarbu veikšanu pašvaldības izglītības iestādēs un pilsētas satiksmes infrastruktūras rekonstrukcijas II kārtas īstenošanā. Starp domi un SIA „Gādība” noslēgtajos līgumos bija noteikts piecu gadu garantijas termiņš. Pašvaldība, veicot samaksu par līgumos paredzēto darbu izpildi, ieturēja garantijas naudu – 5 % no katra objekta kopējo būvdarbu realizācijas tāmes, kas līgumos noteikta būvdarbu garantijas laikā atklāto defektu novēršanai. Pasludinot SIA „Gādība” maksātnespēju, tās administrators vērsās tiesā ar prasību par parāda, proti, ieturētās naudas piedziņu. Tātad izskatāmajā lietā strīdus priekšmets bija par saistību izpildes nodrošinājumu kalpojošās ieturējuma naudas piedziņu pirms pielīgtā garantijas termiņa beigām.
Lietā nepastāvēja strīds par to, ka puses uz savstarpējas vienošanās pamata noslēgtajos būvniecības līgumos atbilstoši iepirkuma procedūras dokumentos iepriekš jau paredzētajam ietvērušas tādus blakus noteikumus (Civillikuma 1472. pants), ar kuriem, pirmkārt, būvuzņēmēja, apsolīdama novērst defektus vai bojājumus, kas radušies piecu gadu laika posmā pēc tam, kad attiecīgais būvobjekts pieņemts ekspluatācijā (vai pasūtītājs ar aktu pieņēmis daļēji pabeigtos būvdarbus), uzņēmās izpildīto būvdarbu kvalitātes nodrošināšanas saistību, otrkārt, pasūtītājai piešķirtas tiesības paturēt savā rīcībā garantijas naudu – 5 % no līgumcenas līdz brīdim, kad izbeidzas minētais garantijas termiņš.
Senāts atzina – nav pamata uzskatīt ieturējuma naudu par izpildītājam (būvniekam) bez līgumā noteikto nosacījumu iestāšanās pienākošos atlīdzību, tāpēc to būtu nepareizi kvalificēt kā maksātnespējas procesa ietvaros atgūstamu un parādnieka mantas sastāvā iekļaujamu objektu.
Senāts arī norādīja, ka administrators no līgumiem atkāpies, pieprasot ieturējuma naudas izmaksu, turpat četrus gadus pēc prasītājas maksātnespējas procesa pasludināšanas. Savukārt, kamēr šī atkāpšanās nenotika, domei bija tiesisks pamats paļauties, ka prasītāja, neraugoties uz tai pasludināto maksātnespējas procesu, respektēs saistību izpildes nodrošinājumu, kas līgumos noteikts ar mērķi pasargāt kreditoru no parādnieka prettiesiskas rīcības (par kādu atzīstama būvdarbu veikšana, atkāpjoties no kvalitātes standartiem) dēļ nodarītajiem zaudējumiem.
Pasūtītājs nevar zināt nedz to, vai būvdarbu defekti tiks atklāti un kad tas notiks, nedz to, vai un kad maksātnespējas procesa administrators atkāpsies no līguma, nedz arī to, kādas izmaksas prasīs defektu izlabošana, kas tādējādi liedz tam īstenot savas kreditora tiesības Maksātnespējas likumā noteiktā procedūrā. Tas nozīmē, ka pasūtītājs neatrodas ar citiem kreditoriem salīdzināmos apstākļos.
Senāts spriedumā secināja, ka tādu strīda risinājumu, kad kreditora pretenzijas iesniegšanai Maksātnespējas likuma 73. panta otrajā daļā noteiktā termiņa formāla pārkāpuma dēļ pasūtītājam, kura prasījuma rašanās ir atkarīga no attiecīgu nosacījumu iestāšanās, nevis no būvnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un kurš parūpējies par saistību izpildi nodrošinājuma līdzekļa piemērošanu, vispār tiek liegtas tiesības saņemt prasījuma apmierinājumu, nevar atzīt par tiesiski pamatotu un taisnīgu.
Ar šo spriedumu Senāts arī atkāpās no Senāta 2013. gada 29. novembra spriedumā lietā Nr. SKC-274/2013 (C31428610) izteiktajām atziņām, ka „[..] neviens prasījums nevar tikt apmierināts ārpus attiecīgā maksātnespējas procesa, neievērojot Maksātnespējas likumā noteikto kreditoru prasījumu apmierināšanas kārtību. [..] gadījumā, ja atbildētājai saistībā ar nekvalitatīvi veiktajiem darbiem rastos prasījumi pret parādnieci [..], atbilstoši Maksātnespējas likuma 73. pantam piesakāma kreditora pretenzija”.
Lieta Nr. SKC-3/2021 (C12285316)
