Rīgas apgabaltiesa ar spriedumu darbinieka prasību apmierināja daļēji, atzīstot par spēkā neesošu JVLMA uzteikumu, atjaunojot prasītāju darbā, kā arī piedzenot no atbildētājas prasītāja labā vidējo izpeļņu par darba piespiedu kavējuma laiku. Vienlaikus tiesa noraidīja prasību daļā par prasītāja atstādināšanas no amata pienākumu pildīšanas atzīšanu par spēkā neesošu un vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējumu atstādināšanas no darba laikā piedziņu.
Par minēto spriedumu JVLMA iesniedza kasācijas sūdzību, bet darbinieks – pretsūdzību.
Senāta Civillietu departaments 2025. gada 3. decembrī atteica ierosināt kasācijas tiesvedību šajā lietā, līdz ar to stājies spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedums.
Senāta rīcības sēdes lēmums pamatots ar to, ka uzteikumā prasītājam pārmestie pārkāpumi, uz kuriem norādīts trauksmes cēlēju ziņojumos, izdarīti vairākus gadus pirms uzteikuma izsniegšanas, un līdz ar to apgabaltiesa pamatoti secināja, ka darba devēja nevarēja uzteikt prasītājam darba līgumu, pamatojoties uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 3. punktu, jo uzteikuma izsniegšanas brīdī bija jau pagājis Darba likuma 101. panta trešajā daļā noteiktais prekluzīvais termiņš, atbilstoši kuram uzteikt darba līgumu var ne vēlāk kā 12 mēnešu laikā no konkrētā pārkāpuma izdarīšanas dienas.
Senatoru kolēģija skaidroja, ka Darba likuma 101. panta pirmajā daļā ir paredzēti vairāki darba līguma uzteikuma pamati, kas attiecināmi uz pārkāpumu izdarīšanu saistībā ar darba pienākumu pildīšanu (sk. 101. panta pirmās daļas 1.–5. punktu), kā arī paredzētas iespējas darba devējam celt prasību tiesā par darba tiesisko attiecību izbeigšanu gadījumos, kas nav minēti Darba likuma 101. panta pirmajā daļā. Ievērojot dispozitivitātes principu, darba devējam ir tiesības izvēlēties to Darba likuma 101. pantā paredzēto tiesību izlietošanas veidu (uzteikuma izteikšana vai prasības celšana), kas atbilst konkrētajiem apstākļiem.
Senatoru kolēģija norādīja, ka JVLMA kasācijas sūdzībā minētie faktiskie apstākļi, kas darba devējas ieskatā liecina par darbinieka neatbilstību nevainojamas reputācijas prasībām, varētu norādīt uz šo apstākļu atbilstību Darba likuma 101. panta piektajai daļai, kurā paredzētas darba devēja tiesības celt prasību tiesā par darba tiesisko attiecību izbeigšanu gadījumos, kad tam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un savstarpējas taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības. Tomēr konkrētajā gadījumā minētajam nav nozīmes, jo darba devēja Darba likuma 101. panta piektajā daļā noteikto tiesību nav izmantojusi, bet gan ir izvēlējusies izsniegt uzteikumu, pamatojot to ar Darba likuma 101. panta pirmās daļas 3. punktu.
Savukārt kasācijas sūdzībā izvirzītie iebildumi par Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1. un 2. punkta nepiemērošanu saistībā ar prasītāja rīcību, kā arī pretsūdzībā ietvertie argumenti saistībā ar atstādināšanas iemeslu neesību vērsti uz lietas apstākļu un pierādījumu izvērtēšanu no jauna, kas neietilpst Senāta kompetencē.
Lieta Nr. SKC-397/2025 (C771090124)
