Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Ieva Lūka, LETA
2018. gada 1. janvārī spēkā stājās grozījumi Krimināllikumā, kas ievieš kriminālatbildību par nelikumīgām darbībām ar valsts aizsardzībā esošiem kultūras pieminekļiem un valstij piederošām senlietām. Iecerēts, ka tas ļaus efektīvāk cīnīties ar tā sauktajiem mantračiem, kuri, meklējot vērtīgas arheoloģiskas senlietas pārdošanai vai privātu kolekciju papildināšanai, izrakņā ne tikai valsts aizsardzībā esošos kultūras pieminekļus, piemēram, pilskalnus, bet neatgriezeniski izposta arī ārpus aizsargājamām teritorijām esošos senkapus un citas vēl neatklātas arheoloģiskas senvietas.
Līdz šim Krimināllikuma 229. pants paredzēja sodu par valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa iznīcināšanu, bojāšanu vai apgānīšanu. No 1. janvāra kriminālatbildība paredzēta arī par valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa izvešanu ārpus Latvijas Republikas vai tā nelikumīgu atsavināšanu (piem., pārdošanu vai nodošanu bez atlīdzības), ja ar to radīts būtisks kaitējums valsts vai sabiedrības interesēm.
Vienlaikus Krimināllikums papildināts ar 229.1 pantu, kas ievieš kriminālatbildību par nelikumīgām darbībām ar valstij piederošām senlietām. Turklāt sods ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu draud ne tikai par valstij piederošu senlietu nelikumīgu iegūšanu, bet arī to glabāšanu, pārvietošanu, pirkšanu, pārdošanu vai izvešanu no valsts.
Būtībā "grozījumi Krimināllikumā vērsti uz nelikumīgi iegūtu arheoloģisko senlietu aprites izskaušanu", skaidro Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne.
Kas ir valstij piederošas senlietas
2013. gadā likums "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" tika papildināts ar 7. panta ceturto daļu, paredzot, ka arheoloģiskās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī atrastas senlietas (piemēram, senas rotaslietas, ieroči, darbarīki, iedzīves priekšmeti, keramikas izstrādājumi, monētas veselā vai fragmentārā veidā) ar datējumu līdz 17. gadsimtam ieskaitot pieder valstij.
Būtiski uzsvērt – valsts aizsardzībā atrodas ne tikai senvietas, kas ir atzītas par valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem, bet arī jaunatklāti, līdz šim nezināmi objekti. Likuma 17. panta otrā daļa paredz atradēja pienākumu par šādiem objektiem, kuri atrasti zemē, virs zemes, ūdenī, būvēs vai to daļās un atliekās un kuriem varētu būt vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība, nekavējoties, bet ne vēlāk kā piecu dienu laikā rakstveidā paziņot VKPAI. Senlieta neatkarīgi no tā, kā īpašumā tā atrasta, līdz jautājuma izlemšanai par tās turpmāko likteni (iekļaušanu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā), bet ne ilgāk kā sešus mēnešus no paziņošanas dienas atrodas valsts aizsardzībā.
"Tās arheoloģiskās senlietas, par kurām likumā noteiktajā kārtībā nav paziņots VKPAI, ir izņemtas no civiltiesiskās apgrozības un nevar atrasties privātpersonu īpašumā," uzsver S. Zirne. Savukārt arheoloģisko senlietu izrakšana bez konteksta fiksēšanas un izpētes, neievērojot likuma normas, ir mantracība, kas uzskatāma par nelikumīgu valstij piederošu senlietu iegūšanu neatkarīgi no tā, vai tās izraktas valsts aizsargāta kultūras pieminekļa teritorijā vai ārpus tās esošos senkapos.
Izposta gan aizsargātas, gan jaunas senvietas
Neraugoties uz likumā "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" noteikto un Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzēto naudas sodu par kultūra pieminekļu prasību neievērošanu, nelikumīgi izrakumi arheoloģiski nozīmīgās vietās joprojām notiek. To apliecina arī konstatēto arheoloģisko senlietu daudzums, kas pēdējo gadu laikā atrasts pie aizdomās turētajām personām.
"Daļa sabiedrības arheoloģiskās senvietas uzskata par peļņas avotu un, izmantojot metāla detektorus, turpina tās meklēt, izrakt un pēc tam piedāvāt pārdošanai izsolēs tīmekļa vietnēs. Tā izraktās senlietas bez konteksta nonāk nevis nacionālajā muzeju krājumā tālākai saglabāšanai un vēstures izpētei, bet paliek pašmāju un ārzemju privātkolekcijās," problēmas būtību izklāsta S. Zirne.
"Pie kriminālatbildības varēs saukt, jau pierādot senlietu glabāšanas faktu."
"Diemžēl pēdējo desmit gadu laikā mantraču darbība ir īpaši aktīva," secina arheologs asoc. prof. Armands Vijups. To iespējams izsekot gan pēc Latvijas teritorijai raksturīgo senlietu piedāvājuma dažādās tīmekļa vietnēs, gan arī konstatēt, apsekojot valsts aizsardzībā esošos arheoloģiskos pieminekļus un redzot tajos senākas un jaunākas "rakņāšanās" pēdas.
Mantrači atrod un izposta arī jaunas senvietas, kas varētu būt nozīmīgas mūsu senākās vēstures izpētē, līdz ar to, tēlaini izsakoties, neatgriezeniski izplēšot lapu pēc lapas no kopējās "vēstures grāmatas".
Izrakņātas senvietas nav izmantojamas pagātnes izzināšanai
Dažkārt arheologiem tiek pārmests, kāpēc viņi paši "nevāc senlietas", taču runa nav par "senlietu savākšanu", bet to, ko senvietas ļauj noskaidrot un kā tas notiek – laikietilpīgi un sistemātiski.
"Zinātnieki arheoloģiskajos izrakumos pēta senvietu visā kopumā – kultūras slāņu struktūru, apbedījumu izvietojumu, senlietas to saistībā ar citām liecībām, visas arheoloģiski konstatējamās pazīmes, rezultātā uz šo komplekso ziņu pamata mēģinot skaidrot senāko vēsturi, par kuru bieži vien citādā veidā ziņas iegūt nav iespējams. Mantracis savā tieksmē pēc lietas vienmēr izjauc šo kompleksu neatgriezeniski un uz visiem laikiem, līdz ar to liedzot jebkad izmantot konkrēto vietu pagātnes skaidrošanai," ar nožēlu secina A. Vijups.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pasaulē "kapu izlaupītājus" nesauc par "melnajiem arheologiem", kā dažkārt šāda "hobija" piekopējus mēdz dēvēt Latvijā. Vārda "arheologs" lietojums šādā kontekstā ir pretrunā šīs profesijas misijai un starptautiski tiek izmantots pavisam citā nozīmē, uzsver S. Zirne.
Līdz šim noziegumu bija grūti pierādīt
"Pēdējo divu gadu laikā saistībā ar arheoloģisko senlietu izrakšanu ir konstatēti postījumi vairāk nekā 10 valsts aizsargājamos kultūras pieminekļos. Pašlaik viena no lietām par postījumiem Asaru senkapos (Alūksnes novadā) tiek skatīta tiesā – par apsūdzētā saukšanu pie atbildības pēc Krimināllikuma 228. [par kapa un līķa apgānīšanu] un 229.panta [par kultūras pieminekļu iznīcināšanu un bojāšanu]. Pēdējā gada laikā vairāk postījumu ir konstatēts senkapos un pilskalnos Kurzemes pusē," zināja teikt VKPAI pārstāve.
Tomēr ne tuvu ne visi konstatēto postījumu gadījumi rezultējas ar atbildīgo personu noskaidrošanu. "Latvijas problēma ir tā, ka šeit ir daudz neapdzīvotu vai mazapdzīvotu teritoriju, kurās parasti atrodas arheoloģiskie pieminekļi," secina S. Zirne. Postījumi visbiežāk tiek atklāti tikai pēc tam, kad tie jau ir notikuši un ir grūti pierādīt vainīgo.
Līdz ar to grozījumi Krimināllikumā varētu kļūt par pagrieziena punktu cīņā pret mantraču nelegālo rūpalu. Piemēram, vēsturnieks Edgars Engīzers vērš uzmanību tam, ka kriminālatbildības ieviešana par senlietu glabāšanu un pārsūtīšanu ļaus turpmāk šāda veida noziegumu izmeklēšanā plašāk izmantot daudz efektīvākus krimināltiesiskos instrumentus, piemēram, kratīšanu, kā arī pasta sūtījumu pārbaudi u. tml. "Ja pirms grozījumu pieņemšanas izmeklēšanai bija nepieciešams konstatēt un pierādīt tieši senkapu postīšanas un izlaupīšanas faktu, tad šobrīd pie kriminālatbildības varēs saukt, jau pierādot senlietu glabāšanas faktu," galveno atšķirību skaidro Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes 2. nodaļas galvenais inspektors Māris Žilinskis.
Vienlaikus būtiski uzsvērt, ka Krimināllikums papildināts ar 229.2 pantu, kas paredz atbrīvošanu no kriminālatbildības par valstij piederošu senlietu nelikumīgu iegūšanu, glabāšanu, pārvietošanu un pārsūtīšanu gadījumā, ja persona tās labprātīgi nodos. Tādējādi Valsts policijas pārstāvis pauž cerību, ka grozījumi ne tikai palīdzēs sekmīgāk apkarot šāda veida noziegumus, atturot personas no pretlikumīgām darbībām, bet arī sekmēs godprātīgu iedzīvotāju rīcību – nodot valstij piederošas senlietas.
Ierobežos tirgošanos un kolekciju veidošanu
"Jaunie papildinājumi regulējumā, neapšaubāmi, ļaus uzlabot situāciju," uzskata A. Vijups, jo palīdzēs ierobežot ne vien tiešo postošo darbību, bet arī tirgošanos ar senlietām un nelegālu kolekciju veidošanu.
"Mantračiem, kuri nesaprot vai nevēlas saprast nodarītos postījumus un zaudējumus un kuri arheoloģiskās senlietas uztver kā peļņas avotu un joprojām ignorē likumā "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" noteikto, jāsāk apzināties sekas savai rīcībai," uzsver VKPAI Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja.
Vienlaikus viņa atzīst – kamēr daļa sabiedrības arheoloģisko senlietu iegūšanu uzskatīs par peļņas iespēju, to apturēt ir grūti. Arī A. Vijupa ieskatā izmaiņas Krimināllikumā ir tikai viens solis situācijas uzlabošanā un cīņai pret mantračiem jābūt kompleksai. Pēc viņa teiktā, sabiedrībā dominē priekšstats, ka "[mantrači] taču paglābj senlietas no iznīcības", ka senvietu postīšana un senlietu iztirgošana nav nekas nosodāms, drīzāk atbalstāma interese par vēsturi. Par to zināma atbildība jāuzņemas ne tikai pētniekiem, kas nav aktīvi runājuši ar sabiedrību par vēstures mantojuma nozīmi, bet arī medijiem, kuri veido materiālus par "dārgumu meklētājiem" – cilvēkiem ar "tik interesantu vaļasprieku".
Tāpēc, viņaprāt, ir nepieciešama gan sabiedrības izpratnes pilnveidošana, gan efektīva likuma ievērošanas uzraudzība, gan arī dialogs ar "metāldetektoristu" apzinīgāko daļu – cilvēkiem, kuriem šis hobijs nav peļņas avots vai mērķis veidot senlietu kolekcijas, bet kuri ir gatavi sadarboties ar pieminekļu aizsardzības un pētniecības institūcijām.
