Tiesības zināt savas tiesības un pienākumus
Konferences pirmā saruna "Valsts informācija: vai adata siena kaudzē?" bija veltīta valsts informācijas pieejamībai un valsts pienākumam nodrošināt tās pieejamību. "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības," – tās nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes 90. pantā. Personas tiesības uz informāciju izriet arī no valsts pamatlikuma 100. panta pirmā teikuma: "Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus." Iepazīstinot konferences dalībniekus ar valsts informācijas pieejamības nozīmi cilvēka pamattiesību kontekstā, tiesībsargs Juris Jansons skaidroja: "Valsts pārvaldes informācijas pieejamība ir daļa no labas pārvaldības principa. Tas ir konstitucionāls vispārējais tiesību princips, kas netieši ietverts Satversmē un ir atzīts par Eiropas Savienības pamattiesību."
"Tradicionāli informācijas atklātība tiek aplūkota kā veids, kādā sabiedrība var kontrolēt valsts rīcības tiesiskumu. Taču tas ir arī veids, kādā valsts var skaidrot savus lēmumus un veicināt sabiedrības izpratni par savām tiesībām un pienākumiem," norādīja tiesībsargs. Atbildot uz jautājumu, kā to panākt, J. Jansons uzsvēra, ka informācija ir priekšnoteikums tam, lai sabiedrības locekļi zinātu un spētu pilntiesīgi piedalīties sabiedrības procesos.
"Iedzīvotāji nedrīkst tikt pārsteigti ar negaidītiem likumiem, kuru uzliktie pienākumi viņiem nav saprotami. Valsts pārvalde ir sarežģīta, tomēr iedzīvotājam nebūtu jābūt vajadzīgai jurista palīdzībai, lai sekotu līdzi likumdevēja un valsts pārvaldes rīcībai. Viss ģeniālais ir vienkāršs," uzsvēra J. Jansons.
"Tas pats attiecas arī uz pašvaldībām un to izdotajiem saistošajiem noteikumiem. Valstij ir jāskaidro sava rīcība, pieņemtie lēmumi un noteikumi veidā, kas ir pieejams sabiedrības locekļiem. Iedzīvotājiem ir jāzina, kur meklēt valsts pārvaldes un likumdevēja informāciju, tādēļ valstij ir jāorganizē kvalitatīva un pārskatāma sistēma informācijas publicēšanai. Valstij arī jāizmanto dažādi ceļi, lai sasniegtu visus sabiedrības locekļus – arī tos, kas nedraudzējas ar modernajām tehnoloģijām," uzskata tiesībsargs J. Jansons.
Tam piekrīt arī ES Publikāciju biroja Oficiālā žurnāla un publikāciju direktorāta vadītājs Harolds Celms: "Valstij jāstrādā tā, lai cilvēki varētu realizēt savas tiesības. Mums jāiemācās sasniegt savus lasītājus tur, kur viņi ir."
Kā labs piemērs tiesībsarga un H. Celma skatījumā tika izcelts gan "Latvijas Vēstneša" uzturētais LV portāls, kas piedāvā likumu skaidrojumus un e-konsultācijas par iedzīvotāju tiesībām un pienākumiem dažādās situācijās, gan tīmekļa vietne "Likumi.lv".
"Viegli, ātri, forši!" – tā par "Likumi.lv" piedāvātajām iespējām izteicās Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētājs Jānis Endziņš. Diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka pienākums padarīt viegli pieejamus savus normatīvos aktus vienotā sistēmā attiecas ne tikai uz valsti, bet arī pašvaldībām, kā to brīvprātīgi dara, piemēram, Talsu novads.
Valsts informācijai ir jābūt vienkāršai, neuzbāzīgai un viegli atrodamai
Konferences 2. saruna "Valsts komunikācija: kā sasniegt ideālu?" bija veltīta jautājumiem: Kā sasniegt iedzīvotājus ar valsts informāciju? Kādi ir mērķi un paņēmieni?
Taču domas par to, vai valstij vispār būtu jātiecas uz to, lai iespiestos katra iedzīvotāja informācijas telpā, dalās. Piemēram, žurnālists Māris Zanders pauda viedokli, ka šajā ziņā valsts darbojas pat samērā labi. "Ja cilvēks grib, viņš var izsekot likumdošanas procesam, plosīties pa [valsts iestāžu] mājaslapām. Jautājums ir – vai pilsonis vispār grib kaut ko uzzināt?" vaicā žurnālists. Viņaprāt, tā vietā valsts komunikācijai dažkārt nenāktu par ļaunu, ja valsts varas realizētāji atzītu un analizētu pieļautās kļūdas. "Taču tā vietā pie mums parasti jebkuras debates beidzas ar pseidofilozofisko apgalvojumu – nekļūdās tikai tas, kas neko nedara."
Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits norādīja, ka pilsonis ir demokrātiskas valsts pamats, zināmā veidā valsts amats, kas jāpilda un jāprot. Taču, viņaprāt, par pilsoni nepiedzimst. Autonomam pilsonim vajadzīga motivācija veidot savu apkārtni un būt atbildīgam par to, un tā nebūs sabiedrības lielākā daļa.
Pēc Latvijas Universitātes asociētā profesora Ivara Ījaba domām, tas pat nebūtu vēlams. "Mums jāsaprot, ka kritiski analītiska, argumentēta attieksme pret valsts politiku nekad nebūs masveida produkts, bet, neraugoties uz to, demokrātija strādā. Ja lielais vairums cilvēku nodarbojas ar politiku, tad sabiedrība nav stabila – valstī kaut kas nav kārtībā, un tas savā ziņā ir bīstami," norādīja I. Ījabs. Tam piekrita arī E. Levits: "Tas ir normāli un pareizi, ka vairākums sabiedrības neiejaucas un netraucē. Tikai tad, kad persona sasniedz zināmu kompetences pakāpi, tā var pieslieties tiem 20 procentiem, kuri iesaistās. Taču ir svarīgi nodrošināt, lai atlikušajiem 80%, kad viņi to vēlas, ir iespēja atrast informāciju un politiskajā procesā piedalīties. Taču, es teiktu, mēs nonāktu ļoti lielās problēmās, ja politikā piedalītos visi."
Tāpēc, runājot par valsts komunikāciju, svarīgi ir viedokļu līderi un viņu izpratne par to, kā valsts funkcionē, uzskata I. Ījabs.
Tikmēr daudzi no konferences zāles izskanējušie komentāri liecināja, ka, tiecoties pēc ideāla, sabiedrībai ir nepieciešama vienkārša un saprotama informācija. Lūk, daži no tiem:
"Kā sasniegt ideālu? Radīt iespēju. Iespēju izteikties, iespēju ierosināt, iespēju noskaidrot, uzzināt – tiem, kas to vēlas!"
"Piedodiet, bet mūsu ierēdņu uzrakstītos dokumentus es nesaprotu. Tāpēc ir jārunā arī par rakstisko komunikāciju. Pie manis nāk 70 gadus veci cilvēki, kuri lūdz izskaidrot vēstuli, ko ir atsūtījis ierēdnis."
"Valstij jārunā vieglā valodā, nevis plakātiski, ir nepieciešams kaut nedaudz skolās mācīt pilsoniskās prasmes, valstisko audzināšanu. Tas veicinātu izpratni, spējas analizēt, spriest."
"Mēs runājam par sabiedrības dažādību, bet, uzrunājot šo dažādo sabiedrību, ir jāsaglabā pašcieņa un cieņpilna attieksme."
NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vecākā eksperte, Ministru prezidenta padomniece stratēģiskās komunikācijas jautājumos Guna Šnore vērsa uzmanību jautājumam – ko mēs darām, lai sadzirdētu otru pusi? Viņasprāt, valsts pārvaldei jādomā, ko tā vēlas panākt, lai cilvēki ar konkrēto informāciju iesāk. "Būtiski, kā mēs sarunājamies pat vismazākajā sabiedrības struktūrā. Lai mēs tiktu līdz pilsoniskajām spējām, mums jāaizdomājas, no kurienes tās nāk," viņa sacīja.
"Problēma ir tajā, ka valstij šķiet – cilvēkiem vajag iestāstīt kaut ko vienu –, bet viņiem ir savi, citi jautājumi, uz kuriem viņi neredz atbildes," secināja Latvijas Radio 1 raidījuma "Krustpunktā" vadītājs žurnālists Aidis Tomsons.
Tikmēr konferences dalībnieki zālē komentāros nesaudzēja arī pašas sabiedrības un mediju atbildību atsvešinātības starp iedzīvotājiem un valsts pārvaldi uzturēšanā. Piemēram:
"Izskatās, ka ir divu veidu sabiedrība – pirmie, kuriem vajag ļauno valsti, kura pie visa ir vainīga, un otrie, kuri saprot – valsts esam paši un mēs taču nevaram būt ļaunie."
"Valsts pārvaldei ir pagrūti realizēt vērtīgas reformas, ja tās saknē medijos tiek "noliktas". Mediju ētiku gribētos redzēt."
"Es pieļauju, ka jārunā arī par cieņu no žurnālistu puses, jo liela daļa komunikācijas problēmu ne tikai valsts pārvaldē, bet arī žurnālistikā ir saistīta ar spēju sarunāties ar cilvēku no tautas. Vai spējam to izdarīt, saglabājot savstarpējo cieņu? Es domāju, ka patiesībā mēs visi ar savu darbu gribam labu, bet ir jautājumi, uz kuriem vispirms jāatbild katram pašam sev," būtisku tēmu aizskāra žurnālists A. Tomsons.
Krīzes situācijās meklē tradicionālos medijus
Konferenci noslēdza 3. saruna "Nākotnes saziņa: burbuļi, roboti, grābekļi?", kas galvenokārt bija veltīta jautājumiem, kā mainīt paradumus un komunicēt ar sabiedrību jaunajā tehnoloģiju laikmetā. Kā uzrunāt sabiedrības jaunāko daļu – bērnus un jauniešus?
Tamperes Universitātes medijizglītības eksperte profesore Sirku Kotilainena uzsvēra, ka mūsdienās kritiska un aktīva pieeja digitālajiem medijiem ir daļa no pilsoniskajām prasmēm un tam ir arī nozīme ekonomiskās attīstības kontekstā, tāpēc tai jāpievērš jo īpaša uzmanība, izglītojot bērnus un jauniešus jau skolā, līdz ar to svarīga ir pedagogu apmācība. Somijas pētniece vienlaikus norādīja, ka šī joma neizbēgami saistīta ar nopietniem kiberdrošības riskiem un propagandas, dezinformācijas un naida runas izplatību. "Ir jādomā, kā to ierobežot," uzsvēra S. Kotilainena.
Tā diskusijas dalībnieki nonāca pie būtiskas problēmas Latvijā – normatīvā regulējuma trūkuma, kas kontrolētu digitālo vidi, kurā lielu daļu sava laika pavada bērni un pusaudži. Kultūras ministrijas bērnu un pusaudžu (vecumā no 9 līdz 16 gadiem) medijpratības pētījums liecina, ka tradicionālo mediju – televīzijas, radio, žurnālu un avīžu – lietošanai tiek veltīts ievērojami mazāk laika nekā darbībām internetā. 25% pētījuma dalībnieku atzina, ka viņus neinteresē ziņas par to, kas notiek Latvijā. "Piektā daļa (19%) pusaudžu lieto "YouTube" vairāk nekā 5 stundas dienā," vēstīja Guna Spurava, Latvijas Universitātes UNESCO Medijpratības un informācijas pratības katedras vadītāja. Turklāt liela daļa pētījuma respondentu atzīst, ka viņu vienaudžiem ir vājas zināšanas un bieži vērojama bērnu neprasmīga, pavirša, riskus ignorējoša pieeja jautājumiem, kas saistīti ar privātuma politiku sociālo portālu lietošanā.
Tikmēr portāla "Delfi" galvenais redaktors Ingus Bērziņš aicināja nesteigties un nevērtēt tradicionālo mediju lomu par zemu."Februārī, kad sākās baņķieru drāma un notika olimpiskās spēles, bija redzams, ka tradicionālie mediji dominē pār "muļķu" medijiem jeb tā sauktajām viltus ziņu platformām. Tas apliecina, ka tad, kad valstī notiek kaut kas svarīgs, cilvēki informāciju meklē uzticamos avotos. Tāpēc, pārfrāzējot slaveno Marka Tvena teicienu, es vēlos uzsvērt, ka ziņas par tradicionālo mediju nāvi ir pārspīlētas," secināja I. Bērziņš. Viņaprāt, nav svarīgi, kā komunicē valsts sektors – vieglā vai sarežģītā valodā. Svarīgi, ko tas komunicē. "Ja valsts komunicē par to, kas sabiedrībai tobrīd ir interesanti, tad šī informācija līdz sabiedrībai nonāks. Protams, ar nosacījumu, ka jāprot atrast, kur šie cilvēki šobrīd ir, piemēram, sociālajos tīklos," uzskata "Delfu" redaktors.
Līdz ar to "ikvienam vadītajam, ekspertam arī valsts pārvaldē ir jābūt arī komunikatoram. Jābūt sapratnei, kāpēc jākomunicē, un jāmāk to darīt. Daudziem vadītājiem joprojām tas nav skaidrs", norādīja komunikācijas eksperts Zigurds Zaķis. Viņaprāt, komunikācija ir komandas darbs. Šis arods ir jākopj, praktizējot un analizējot piemērus, kā arī apgūstot teoriju. Taču visvairāk jāmācās stāstniecība. "Mēs varam to saukt dažādi – stratēģiskā komunikācija, medijpratība utt., nemainīga kvalitāte paliek – stāsta veidošana. Tikai stāsts mūsdienās notiek izkliedētā veidā, dažādos formātos. Tas ir vienīgais veids, kā mainīt nākotni, – veidot un mainīt to stāstu, ko cilvēki stāsta par nākotni, kurā viņi dzīvos," pārliecināts ir Z. Zaķis.
Cilvēcība un savstarpēji cieņpilna attieksme – vai par daudz prasīts?
Vai vienmēr vainojama valsts pārvaldes komunikācija?
"Es nezinu, vai mediji apzinās, ka likumi un valsts komunikācija ietekmē katra indivīda dzīvi. Man ir bažas, ka komunikācija ar cilvēkiem ir atsvešināta ne tikai no valsts puses. Ir jādomā ne tikai par to, kā saprotamāk, bet arī cilvēcīgāk runāt, mūžīgi nepiesaucot tanti laukos. Tie ir konkrēti cilvēki ar savām vajadzībām, par kurām jārunā ar cilvēcīgu sapratni," norādīja G. Spurava. "Tas, ko es redzu un esmu dzirdējusi no citiem par to, kā komunicē žurnālisti, ir pārmetumi par aroganci. Mans aicinājums žurnālistiem komunikāciju par sabiedrībai un katram indivīdam svarīgiem jautājumiem veidot cilvēcīgu un cilvēkus cienošu. Es rosinātu skatīties uz šo "Runā valsts" konceptu kā uz runā–klausās–ieklausās un dzird ķēdi."
Līdzīgu atziņu pauda arī Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētājs Ivars Belte: "Runājot par valsts komunikāciju nesenās banku krīzes gadījumā, tā bija unikāla situācija, jo ne tikai politiķi nezināja, ko darīt komunikācijas jomā, bet arī žurnālisti, jo informācijas bija ļoti maz. Mūsu lielākā atziņa pēc šīs situācijas bija tāda, ka ar politiķiem ir jārunā cilvēciski. Sapratām – mūsu taktika, ka ejam virsū kā tanki, nestrādā. Tikmēr cilvēciski vienkāršā sarunā ar kādu nozares pārstāvi pēkšņi parādījās daudz jaunas informācijas. Secinājums: visi ir tikai cilvēki, arī politiķi, un ar viņiem ir jāsarunājas."
Diskusiju noslēdzot, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns norādīja, ka komunikācija nav tikai sarunāšanās vienam ar otru. Komunikācija ir valsts politikas instruments. No tāda aspekta raugoties, viņaprāt, ir ļoti daudz iemeslu bažām. Ja pētījums rāda, ka 40% jauniešu dalās ar informāciju sociālajos tīklos, to nepārbaudot, ir pamats uztraukties: "Ir labi domāt par to, kā cilvēciskāk sarunāties, bet komunikācijas ziņā nedrīkst aizmirst, ka atrodamies nepārtrauktas cīņas laukā. Redzam, ka komunikācija notiek arī no ārpuses, tā ietekmē Latviju, jo īpaši pirms vēlēšanām. Tāpēc, lai kā kādam nepatiktu šis vārds, stratēģiskā komunikācija, komunikācija kā instruments ir joma, par ko valstij ir jādomā ilgtermiņā."
Nobeigumā daudzpunkte
Diskusijas un konferences apmeklētāju uzdotie jautājumi tiešsaistē apliecina, ka tēma "Runā valsts" ir aizskārusi vairākus aktuālus un sasāpējušus jautājumus. To ir tik daudz, ka ar vienu konferenci nepietiek, lai rastu pareizās atbildes.
Lūk, tikai daži no tiem:
Kā runāt ar bērniem un jauniešiem (topošajiem vēlētājiem) par valsti un likumiem?
Kur (kanāls, vietne u. c.) valstij būtu jārunā ar iedzīvotājiem, uzņēmējiem?
Kādas apmācības būtu vajadzīgas valsts un pašvaldību amatpersonām komunikācijas jomā?
Kad valsts sāks runāt ar cilvēkiem vienkāršā valodā – gramatiski saprotamos un loģiskos teikumos?
Kā valstij (valsts iestādēm, pašvaldībām) efektīvāk sasniegt katru iedzīvotāju vistālākajā Latvijas nostūrī, viensētā bez interneta?
Vai, runājot par valsts informācijas pieejamību, tiek domāts arī par cilvēkiem ar redzes un dzirdes traucējumiem, ar garīga rakstura traucējumiem? Kā, kad?
Informācijas pieejamība cittautiešiem. Nerunājot, neskaidrojot, neļaujot izteikties citā valodā, ierobežojam šo cilvēku tiesības saprast un piedalīties valsts procesos!
Vai vieglā valoda uzskatāma par nicināmu? Vai nav nepieciešama cieņpilna saziņa ar cilvēkiem, kam ir uztveres, attīstības traucējumi, tiem, kas nezina valsts valodu augstākajā līmenī?
Kā vislabāk sasniegt auditoriju, kura nelieto datoru un internetu? Kā pārliecināt un mudināt, lai viņi sāktu izmantot elektroniskās iespējas (kaut bibliotēkā pie brīvpieejas datora)?
Kvalitatīva, jēgpilna un cieņpilna komunikācija valstij ar sabiedrību un sabiedrībai ar valsti rada savstarpēju uzticēšanos, kas ir pamatu pamats valsts pastāvēšanai. #Uzticēšanās.
Vai Jums nešķiet, ka informācijas no valsts puses ir par daudz? Telpa ir piesārņota.
Lai runātu ar skolēniem un jauniešiem par valstī notiekošo, būtiski domāt par izglītības reformu. Jādomā, kā ieinteresēt un iesaistīt bērnus un jauniešus lēmumu pieņemšanā!
Kā panākt, lai iedzīvotājs parastais interesētos par savām tiesībām un/vai pienākumiem, vēl pirms ir nonācis konkrētajā (konflikt)situācijā?
Kāda ir Jūsu attieksme pret valsts iestāžu komunikāciju ar iedzīvotājiem, izmantojot humoru un familiāru saziņas stilu? (Piemēram, kā tas notiek Valsts policijas sociālajos tīklos.)
Ko sabiedrībai darīt ar 13000 tieši piemērojamām regulām? Kā apgūt? LV normu plūdi ir nieks salīdzinājumā ar ES aktiem.
Nedrīkstētu atšķirties attieksme, kad cilvēks pa tālruni grib noskaidrot savas tiesības no VID vai VSAA, no attieksmes, ko viņam piedāvā "Dormeo" matraču tirgotājs. Jo sabiedrība ir klients jeb Dievs!
Vai tiešām visi būtu jāinformē par visu? Kā ar auditorijas segmentēšanu? Varbūt skaidrot to, kas tiešām ir svarīgi attiecīgajai iedzīvotāju grupai.
Varbūt ir laiks arī tiesību aktiem kļūt labāk saprotamiem, vieglākā valodā uzrakstītiem?
Kā sasniegt to sabiedrības daļu, kura neklausās radio, neskatās ziņas, nelasa "Latvijas Vēstnesi" vai avīzes, bet par notiekošo valstī spriež pēc informācijas sociālajos tīklos un ne jau valsts institūciju sniegtās informācijas tajos?
Kuram būtu jāseko līdzi, lai, vēloties radīt pozitīvu valsts tēlu un sabiedrības uzticēšanos, neieslīgtu pašpropagandā no valsts komunikatoru puses?
Mēs jau vismaz desmit gadus runājam par to, ka nepieciešamas kvalitatīvas likumu anotācijas (īsas un kodolīgas, kas atspoguļo to būtību un nepieciešamību)!
Vai valsts komunikācija drīkst būt tikai arogantā un pašpietiekamā jurista valodā?
Vai valstij nevajadzētu izveidot neatkarīgu ziņu aģentūru, ņemot vērā aģentūras "Leta" īpašnieku maiņu u. c.? Tikai – kā nodrošināt šādas aģentūras neatkarību, ņemot vērā budžeta līdzekļu finansējuma modeli?
Kā iesaistīt, uzrunāt pilsoņus, kam nav motivācijas?
Varbūt iedzīvotājam tomēr jāpavaicā, kādā veidā viņš vēlas komunicēt ar valsti?
