Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
LV portāla infografika
Darba strīdu likumam nav sena vēsture. Saeima to pieņēma pirms 15 gadiem, 2002. gada 26. septembrī, tādējādi ar 2003. gada 1. janvāri radot darba strīdu izšķiršanai jaunu tiesisko regulējumu, kas darbiniekiem un darba devējiem, kā arī arodbiedrībām un darba devēju organizācijām nosaka iespējas aizsargāt savas aizskartās tiesības un intereses.
Pieņemot šo likumu, spēku zaudēja Augstākās Padomes prezidija 1992. gada 4. februāra lēmums "Par "Nolikuma par darba strīdu komisiju" apstiprināšanu" un tika veikti grozījumi Streiku likumā un Civilprocesa likumā.
Jaunajā tiesiskajā regulējumā strīdu izšķiršanā tika ieviesta samierināšanas metode, kas ir kolektīva interešu strīda izšķiršana, pieaicinot trešo personu kā neatkarīgu un objektīvu samierinātāju, kurš palīdz kolektīva interešu strīda pusēm atrisināt domstarpības un panākt vienošanos. Šāda metode ir uzsākama pēc kolektīva interešu strīda pušu savstarpējas vienošanās.
Samierinātājs var būt privāts vai publisks. Publisks samierinātājs šā likuma izpratnē ir persona (personas), kas iekļauta sarakstā, kuru reizi divos gados apstiprina Nacionālā trīspusējā sadarbības padome. Privāts samierinātājs šā likuma izpratnē ir persona, kuru kolektīva interešu strīda puses izvirza par samierinātāju, bet kura nav iekļauta minētajā sarakstā. Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes nolikumā ir norādīts, ka tai ir tiesības būt par samierinātāju kolektīvajos darba strīdos.
Darba strīdu likums tā darbības laikā ir grozīts tikai vienreiz – 2015. gada 15. janvārī – un saistībā ar to, ka 2015. gada 1. janvārī spēkā stājās Šķīrējtiesu likums un ar to saistītie grozījumi Civilprocesa likumā, tādēļ Darba strīdus likums bija saskaņojams ar saistītajiem grozījumiem Civilprocesa likumā un Šķīrējtiesu likumā paredzēto regulējumu.
Individuāls un kolektīvs tiesību strīds, kolektīvs interešu strīds
Likums definē trīs strīdus veidus un attiecīgi to izšķiršanas iespējas un metodes.
1. Individuāls tiesību strīds ir tādas domstarpības starp darbinieku vai darbiniekiem (darbinieku grupu) un darba devēju, kuras rodas, slēdzot, grozot, izbeidzot vai pildot darba līgumu, kā arī piemērojot vai tulkojot normatīvo aktu noteikumus, darba koplīguma vai darba kārtības noteikumus.
Likumā ir noteikts, ka tieši šie strīdi uzņēmumā pēc iespējas izšķirami pārrunās starp darbinieku un darba devēju.
Kā starpnieks strīda izšķiršanai paredzēta darba strīdu komisija.
Ikvienai individuāla tiesību strīda pusei ir tiesības vērsties tiesā, ja individuāls tiesību strīds netiek izšķirts pārrunās starp darbinieku un darba devēju vai arī kādu no pusēm neapmierina darba strīdu komisijas lēmums.
Taču tieši tiesā, nevēršoties darba strīdu komisijā, izšķir strīdus, kas minēti likuma 7. pantā: par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, kā arī darbinieka atjaunošanu darbā; par savlaicīgi neizmaksātas darba samaksas piedziņu u.c.
2. Kolektīvs tiesību strīds ir tādas domstarpības starp darbiniekiem (darbinieku grupu) vai darbinieku pārstāvjiem un darba devēju, darba devējiem (darba devēju grupu), darba devēju organizāciju vai šādu organizāciju apvienību, vai nozares pārvaldes institūciju, kuras rodas, slēdzot, grozot, izbeidzot vai pildot darba koplīgumu, kā arī piemērojot vai tulkojot normatīvo aktu noteikumus, darba koplīguma vai darba kārtības noteikumus.
Strīda gadījumā pretenzijas ir jāiesniedz rakstveidā, un otrai pusei ir jāatbild triju dienu laikā.
Ja risinājuma nav, kolektīvu strīdu šķir izlīgšanas komisija.
Ikvienai kolektīva tiesību strīda pusei ir tiesības mēneša laikā vērsties tiesā, ja kolektīvs tiesību strīds netiek izšķirts izlīgšanas komisijā, kā arī tad, ja netiek izveidota izlīgšanas komisija vai netiek uzsākta kolektīva tiesību strīda izšķiršana izlīgšanas komisijā.
Ja puses rakstveidā par to vienojas, kolektīvu tiesību strīdu var nodot izšķiršanai šķīrējtiesā.
3. Kolektīvs interešu strīds ir tādas domstarpības starp darbiniekiem (darbinieku grupu) vai darbinieku pārstāvjiem un darba devēju, darba devējiem (darba devēju grupu), darba devēju organizāciju vai šādu organizāciju apvienību, vai nozares pārvaldes institūciju, kuras rodas saistībā ar kolektīvo pārrunu procesu, nosakot jaunus darba apstākļus vai nodarbinātības noteikumus.
Formalitātes kārtojamas līdzīgi kā kolektīva tiesību strīda gadījumā. Izlīgšanas komisijā procedūra ir ilgstošāka. Turklāt interešu strīdam ir paredzēta samierināšanas iespēja.
Kolektīva interešu strīda izšķiršanā var izmantot šķīrējtiesu.
Kolektīva interešu sadursmē darbinieki kā galējo strīda izšķiršanas ieroci var izmantot arī streiku. Savukārt darba devēji – atbildēt ar lokautu. Streiki Latvijā ir notikuši, taču darba devēji lokauta iespēju nav izmantojuši.
Darba strīdu likumā noteikts, ka, izšķirot individuālus un kolektīvus tiesību strīdus, piemērojams Darba likums un Civilprocesa likums, savukārt izšķirot kolektīvus interešu strīdus, piemērojams Darba likums un Streiku likums, ciktāl šajā likumā nav noteikts citādi.
Pēdējā instance – tiesa
"Neskatoties uz nacionālo tiesību sistēmu atšķirībām, jāatzīst, ka vienīgais, kas visām pasaules darba tiesību sistēmām ir kopīgs, ir darba tiesību strīdi. Vienmēr rodas kādas situācijas, kad darba devējs un darbinieks ir pretējās domās un nevar panākt savstarpēju vienošanos. Jebkurš konflikts, protams, ir nepatīkams, tomēr nevar noliegt, ka tā ir neizbēgama dzīves sastāvdaļa, it īpaši darba attiecībās. Tam par iemeslu nereti ir darba devēju un darbinieku dažādie domāšanas veidi. Ja daļu no konfliktiem izdodas novērst, pārrunu ceļā vai noslēdzot darba koplīgumu, tad tomēr paliek arī tādi strīdi, kurus ārpustiesas ceļā atrisināt neizdodas," šādi secināts Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības izdevumā "Darba strīdu risināšana un darba tiesas kā viens no mehānismiem".
Tātad gan individuālos, gan kolektīvos tiesību un interešu strīdus iespējams risināt pārrunu ceļā vai veidojot īpašas komisijas, kā to paredz gan Darba strīdu likums, gan Darba likums.
Taču gan darba devēji, gan darbinieki strīdu gadījumos bieži domstarpību risināšanai izvēlas tiesu.
Tiesu informācijas sistēmas dati liecina, ka pirmās instances tiesās par atjaunošanu darbā 2016. gadā saņemtas 113 lietas, ar prasībām par darba samaksas piedziņu un citiem darba strīdiem – 348 lietas.
Uzraudzību un kontroli darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības jomā veic Valsts darba inspekcija (VDI). Pārskatā par 2016. gadu inspekcija norāda, ka turpināja pieaugt iedzīvotāju aktivitāte sociālajos tīklos, arvien vairāk cilvēku uzdod jautājumus par darba tiesībām un darba aizsardzību. VDI izskatījusi 3731 iesniegumu par iespējamajiem darba tiesisko attiecību pārkāpumiem, 99% gadījumi tie bijuši Darba likuma normu pārkāpumi – visbiežāk par atbrīvošanu no darba, darba samaksu, darba līguma noslēgšanu. Par strīdīgām situācijām darbā liecina arī darba tiesiskajās attiecībās iesaistītajām pusēm sniegto konsultāciju skaits. 2016. gadā VDI sniegusi konsultācijas 40 773 klientiem, vairāk nekā puse no viņiem ir bijuši darbinieki.
Citi "Likumi – jubilāri":
