Streiks – galējs darba strīdu risināšanas mehānisms, ko regulē likums

Streiks kā spēku samēra izlīdzināšana

Streika definīcija sniegta Streiku likuma 1. panta trešajā daļā: streiks ir kolektīvā strīda risināšanas veids, kas izpaužas tādējādi, ka uzņēmuma, nozares darbinieki vai darbinieku grupa brīvprātīgi pilnībā vai daļēji pārtrauc darbu nolūkā panākt prasību izpildi.

Streikošanas tiesību īstenošana ir saistīta ar noteiktu apstākļu un nosacījumu kopumu, kas liecina par kolektīvā darba strīda atrisināšanas neiespējamību. Streiks ir līdzeklis, lai piespiestu darba devēju sēsties pie sarunu galda tad, kad darbinieku pūles panākt kompromisu bijušas veltīgas.¹ Līdz ar to Streiku likuma 3.panta otrajā daļā noteikts – streiks ir galējais darba tiesisko konfliktu risināšanas līdzeklis, ko strādājošie var izmantot, lai veicinātu un aizsargātu savas ekonomiskās un profesionālās intereses.

Skaidrojot Satversmes 108. pantā iekļauto normu, likumdevējs – Latvijas Republikas Saeima – Satversmes tiesai ir paudis viedokli2 – tā kā darbinieki ir ekonomiski atkarīgi no darba devēja, starp viņiem un darba devēju pastāv objektīva nevienlīdzība un tāpēc darba devējs, izmantojot savas iespējas, dažkārt var mēģināt neņemt vērā darbinieku intereses, tad "darbinieki varot izmantot Satversmes 108. pantā garantētās tiesības streikot, lai izlīdzinātu spēku samēru un piespiestu darba devēju ievērot darbinieku pamatotās un aizsargājamās intereses".

Streika process

Streika norise ir process, kas sastāv no vairākiem posmiem: streika pieteikšanas, streika un streika sarunām.  "Šajā procesā īstenojas kolektīvās darba tiesiskās attiecības, kuru saturu veido kolektīvā darba strīda pušu tiesības un pienākumi, kas noteikti ne tikai Streiku likumā, bet arī citos normatīvajos aktos, tai skaitā koplīgumos." Piemēram, darbinieki var streika laikā organizēt gājienus un piketus likumā "Par sapulcēm un gājieniem" noteiktajā kārtībā" u. tml.3

Svarīga nozīme ir streika pieteikšanas procedūras ievērošanai, jo tās pārkāpšana var būt pamats, lai streiku pēc darba devēja pieteikuma tiesa atzītu par nelikumīgu. Tā sastāv no vairākiem posmiem, ko regulē Streiku likuma III nodaļa:

• lēmuma par streika pieteikšanu pieņemšana;
• streika komitejas izveidošana;
• streika pieteikuma iesniegšana.

Arodbiedrība nav obligāta

Streiku likums paredz divējādu kārtību lēmuma par streika pieteikšanu pieņemšanā. Likuma 11. pants attiecas uz arodbiedrībām, savukārt 12. pants attiecas uz darbiniekiem, kas nav arodbiedrību biedri un lēmumu streikot pieņem patstāvīgi. Tā ir ļoti nozīmīga nianse, jo daudzviet pasaulē tiesības pieteikt streiku ir tikai arodbiedrībām, taču likumdevējs ir ņēmis vērā, ka Latvijā lielākā daļa darbinieku nav organizēti arodbiedrībās, bet tas nenozīmē, ka viņiem nav streikošanas tiesību.

Tātad streiku var pieteikt kā arodbiedrības, tā darbinieki. "Tomēr ir jāievēro minētajos pantos noteiktais kvorums, kam jāpiedalās sapulcē, kurā lemj par streika pieteikšanu," norāda Valsts darba inspekcijas Darba tiesību nodaļas vadošais juriskonsults Raivis Bušmanis.

Svarīgs ir kvorums

Arodbiedrība lēmumu par streika pieteikšanu pieņem arodbiedrības biedru kopsapulcē, kurā piedalās vairāk nekā puse no arodbiedrības biedru kopskaita. Lēmumu pieņem ar vienkāršu klātesošo arodbiedrības biedru balsu vairākumu. Ja biedru kopsapulci nav iespējams sasaukt (piemēram, darbs organizēts maiņās vai ārpus valsts teritorijas), lēmumu pieņem arodbiedrības biedru pilnvaroto pārstāvju sapulcē ar vienkāršu balsu vairākumu. Likums neregulē kārtību, kādā sasaucama biedru vai biedru pilnvaroto pārstāvju kopsapulce – to nosaka attiecīgās arodbiedrības statūti.

"Streika sarunu laikā arodbiedrībai un darbiniekiem ir aizliegts izvirzīt darba devējam jaunas prasības, kas nav norādītas streika pieteikumā."

Darbinieki, kas nav arodbiedrībā, lēmumu par streika pieteikšanu pieņem uzņēmuma darbinieku kopsapulcē, kurā piedalās vismaz puse no uzņēmuma darbinieku skaita. Lēmumu pieņem, aizklāti balsojot, ar  klātesošo uzņēmuma darbinieku balsu vairākumu. Līdzīgi kā arodbiedrības gadījumā, ja darbinieku kopsapulci nav iespējams sasaukt, lēmumu par streika pieteikšanu var pieņemt arī uzņēmuma darbinieku pilnvaroto pārstāvju sapulcē.

Piemēram, ja kāda lielveikala ķēdes darbinieki ir gatavi streikot, lai pieprasītu palielināt algas un samazināt darba stundas, nav obligāti nepieciešama arodbiedrība, jo lēmumu pieteikt streiku var pieņemt darbinieku kopsapulcē aizklātā balsojumā, kurā piedalās vismaz puse uzņēmuma darbinieku. Vienlaikus likumā noteiktais kvorums var būt šķērslis pieteikt streiku kādai darbinieku grupai viena uzņēmuma ietvaros. Piemēram, ja medmāsas vēlas pieteikt streiku, bet neveido pusi no konkrētās ārstniecības iestādes darbiniekiem, streiku uzsākt nevar.

Balsošanas gaita un rezultāti kopsapulces laikā ir obligāti jāprotokolē un pats protokols, kurā fiksēts balsu skaits, ar kādu pieņemts lēmums, jāpievieno streika pieteikumam.

Streika komitejas izveide

Kad lēmums par streika rīkošanu ir pieņemts, nākamais solis ir izveidot streika komiteju, kas tiek pilnvarota vadīt streiku un pārstāvēt attiecīgās arodbiedrības vai attiecīgā uzņēmuma darbinieku intereses streika sarunās ar darba devēju.

Likums nenosaka, kādai jābūt streika komitejas izveides kārtībai un skaitliskajam sastāvam. To izlemj arodbiedrība vai darbinieki. Taču ir noteikts, ka streika sarunu laikā kolektīvā interešu strīda pušu tiesības, priekšlikumi un ierosinājumi, uz tiem sniegtās atbildes, kā arī pieņemtie lēmumi un panāktās vienošanās noformējamas rakstveidā.

"Darbinieki var izmantot Satversmes 108. pantā garantētās tiesības streikot, lai izlīdzinātu spēku samēru un piespiestu darba devēju ievērot darbinieku pamatotās un aizsargājamās intereses. "

Streika komitejas pilnvaras izbeidzas, ja kolektīvā darba strīda puses vienojas par streika izbeigšanu vai streiks tiek atzīts par nelikumīgu.

Streika pieteikums

Visbeidzot, lai streiku varētu uzsākt, streika komitejai rakstveidā ne vēlāk kā septiņas dienas pirms streika sākuma darba devējam, Valsts darba inspekcijai un Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sekretāram rakstveidā jāiesniedz:

• streika pieteikums, kurā norādīts streika uzsākšanas datums, laiks un vieta; streika iemesls; streikotāju prasības; streikotāju skaits; streika komitejas sastāvs un vadītājs;
• arodbiedrības biedru vai darbinieku kopsapulces lēmums par streika pieteikšanu kopā ar protokolu, kurā norādīts balsu skaits, ar kādu pieņemts minētais lēmums.

Streika iepriekšējā paziņojuma mērķis ir ļaut darba devējam sagatavoties streikam un dot iespēju kolektīvā strīda pusēm vienoties par strīda atrisināšanu pirms streika uzsākšanas. Ja nedēļas termiņš netiek ievērots, tad tas ir pamats streika atzīšanai par nelikumīgu. 

Pieteicēju izvirzītās prasības ir rūpīgi jāpārdomā, jo pēc streika mehānisma "iedarbināšanas" streika sarunu laikā arodbiedrībai un darbiniekiem ir aizliegts izvirzīt darba devējam jaunas prasības, kas nav norādītas streika pieteikumā. To paredz Streiku likuma 14. panta otrā daļa.

Turpmāk vēl par streikošanas tiesību ierobežojumiem.

1 Dipl.iur. Agris Repšs, Māris Badovskis. Par Streiku likumu – ar konkrētām piebildēm. Jurista Vārds, Nr.10 (117), 1999.

2 Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr.2006-42-01 "Par Streiku likuma 24. panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 108. pantam", konstatējošās daļas 3. punkts.

3 Dipl.iur. Agris Repšs, Māris Badovskis. Par Streiku likumu – ar konkrētām piebildēm.