Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Lai konstatētu, vai streika norises laikā tiek ievērots likums, Streiku likuma V nodaļā ir paredzēta streika uzraudzība, ko veic Valsts darba inspekcija. Dabas katastrofas, liela mēroga avārijas vai epidēmijas gadījumā uzraudzības iestāde pat ir tiesīga atlikt streika uzsākšanu vai pārtraukt streiku uz laiku līdz trim mēnešiem attiecībā uz personām, kas iesaistītas šādas ārkārtas situācijas novēršanā vai seku likvidēšanā. Zināmā mērā Streiku likums ir paredzējis arī uzraudzības iestādes vidutāja funkciju, jo Valsts darba inspekcija var noteikt streika sarunu vietu un laiku, ja darba devēja un streika komitejas strīds ir nonācis strupceļā, kā arī pieprasīt no kolektīvā interešu strīda pusēm strīda atrisināšanai un streika sarunu rīkošanai nepieciešamo informāciju. Par normatīvo aktu pārkāpumiem Valsts darba inspekcija vainīgās personas var adminsitratīvi sodīt.
Tomēr "atbilstoši Streiku likuma 24. panta pirmajai daļai streiku vai streika pieteikumu par nelikumīgu var atzīt tikai tiesa", uzsver Valsts darba inspekcijas Darba tiesību nodaļas vadošais juriskonsults Raivis Bušmanis. Pieteikumu par streika atzīšanu par nelikumīgu darba devējs var iesniegt jebkurā brīdī streika laikā. Savukārt prasību par streika pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu atbilstoši Streiku likuma 24. panta otrajai daļai darba devējs var iesniegt tiesā četru dienu laikā no streika pieteikšanas dienas. Turklāt likums paredz: ja līdz pieteikumā norādītājam streika sākšanas datumam tiesā ir iesniegts pieteikums par šā streika pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu, streiku nedrīkst uzsākt līdz brīdim, kad stājas spēkā tiesas spriedums.
Civilprocesa likuma 251. panta 13. punkts paredz, ka lietas par streika vai streika pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu tiesa izskata sevišķā, paātrinātā, tiesāšanas kārtībā, kas noteikta Civilprocesa likuma 48. nodaļā. Proti, tiesa izskata pieteikumu 10 dienu laikā no tā saņemšanas dienas. Atbilstoši Civilprocesa likuma 394. panta otrajai daļai tiesas spriedums par streika vai streika pieteikuma atzīsanu par nelikumīgu ir galīgs un apelācijas kārtībā nav pārsūdzams.
Pamats streika atzīšanai par nelikumīgu
Pamats streika vai streika pieteikuma atzīšanai par nelikumīgu ir noteikts Streiku likuma 23. pantā:
Streiks vai streika pieteikums atzīstams par nelikumīgu, ja ir pārkāpts Streiku likums.
Tomēr ne visi Streiku likuma pārkāpumi rada pietiekamu pamatu streika vai streika pieteikuma atzīšanai par nelikumīgu. "Jautājumu, vai Streiku likuma pārkāpums ir tāds, lai atzītu streika pieteikumu vai streiku par nelikumīgu, izlemj tiesa, vadoties no pārkāpuma rakstura, no pārkāptās likuma normas svarīguma un no lietas faktiskajiem apstākļiem."1 Piemēram, ja, piesakot streiku, atklājas, ka pārkāpta lēmuma par streika pieteikšanu pieņemšanas kārtība (proti, Streiku likuma 11. un 12. pants paredz, ka lēmumu par streika pieteikšanu pieņem kopsapulcē, kurā piedalās vismaz puse no arodbiedrības biedru vai uzņēmuma darbinieku kopskaita, u. tml.), tas rada pamatu streika vai streika pieteikuma atzīšanai par nelikumīgu.
Streiks vai streika pieteikums atzīstams par nelikumīgu, ja streiks pieteikts jau noslēgta darba koplīguma darbības termiņa laikā, lai mainītu šā koplīguma noteikumus, tādējādi pārkāpjot tajā paredzēto koplīguma grozīšanas kārtību.
"Streiks vai streika pieteikums atzīstams par nelikumīgu, ja streiks ierosināts, lai paustu politiskas prasības, politisku atbalstu vai politisku protestu."
"Darba likuma 23. pantā noteikts, ka darba koplīguma noteikumus tā spēkā esamības laikā puses groza šajā koplīgumā noteiktajā kārtībā. Ja šāda kārtība nav noteikta, to dara Darba likuma 21. pantā paredzētajā kārtībā," skaidro Valsts darba inspekcijas pārstāvis.
"Koplīguma mērķis ir uzlabot darbinieku tiesisko stāvokli salīdzinājumā ar normatīvajos aktos un/vai darba līgumā noteikto. Atbilstoši Darba strīdu likuma 9. pantam strīds par darba koplīguma slēgšanu, pildīšanu, grozīšanu, izbeigšanu, piemērošanu vai tulkošanu ir kolektīvais tiesību strīds. Tā izšķiršanas kārtība ir noteikta Darba strīdu likuma III nodaļā. Savukārt streiks saskaņā ar Streiku likuma 1. panta trešo punktu ir kolektīvā interešu [nevis tiesību] strīda risināšanas veids, kas izpaužas tādējādi, ka uzņēmuma, nozares darbinieki vai darbinieku grupa brīvprātīgi pilnībā vai daļēji pārtrauc darbu nolūkā panākt prasību izpildi."
Streiks vai streika pieteikums atzīstams par nelikumīgu, ja tas ir solidaritātes streiks, kas nav saistīts ar ģenerālvienošanās (par tarifiem, darba un citām sociālās aizsardzības garantijām) nenoslēgšanu vai neizpildi.
Solidaritātes streiks ir streiks, kura pamatā ir nevis kolektīvais interešu strīds, bet gan solidarizēšanās ar cita uzņēmuma, nozares darbinieku arodbiedrības vai cita uzņēmuma, nozares darbinieku prasībām, lai panāktu izvirzīto prasību izpildi.
Taču no Streiku likuma 23. panta pirmās daļas 3. punkta izriet, ka Latvijā ir pieļaujami tikai tādi solidaritātes streiki, kas ir saistīti ar ģenerālvienošanās, piemēram, par tarifiem, darba un citām sociālās aizsardzības garantijām, nenoslēgšanu vai neizpildi, skaidro R. Bušmanis.
Streiku likuma 3. pants paredz, ka uzņēmuma, nozares darbiniekiem ir tiesības streikot, "lai aizstāvētu savas ekonomiskās vai profesionālās intereses". Streika mērķis ir realizēt un aizstāvēt tās intereses, kas rodas saistībā ar darba tiesiskajām attiecībām un skar konkrētus darba devējus un strādājošos. Streiks vai streika pieteikums atzīstams par nelikumīgu, ja streiks ierosināts, lai paustu politiskas prasības, politisku atbalstu vai politisku protestu. Politisko uzskatu un prasību paušanai ir paredzēti citi likumā paredzēti līdzekļi – demonstrācijas, mītiņi, piketi. Tiesa, nav izslēgts, ka minētās protesta formas tiek izmantotas arī likumīga streika laikā, taču ar mērķi paust prasības, kas attiecas uz kolektīvo darba strīdu, ievērojot likumā "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" noteikto kārtību.
Ne vienmēr ir iespējams novilkt precīzu robežu streika politiskajiem un profesionālajiem aspektiem. "Teorētiski darbinieki var pieteikt streiku par jebkādu jautājumu, ja par to vienojas Streiku likuma 11. un 12. pantā noteiktajā kārtībā," secina R. Bušmanis. Tikai tiesa katrā konkrētajā situācijā var ieskicēt minēto robežu.
Taču būtiski atzīmēt, ka arodbiedrībām, darbiniekiem un streika komitejai jebkurā gadījumā ir aizliegts saņemt materiālu vai finansiālu palīdzību no politiskajām organizācijām (partijām), lai sniegtu atbalstu streikā iesaistītajām personām. Šāda atbalsta saņemšana ir pamats streika atzīšanai par nelikumīgu.
Arodbiedrībai vai darbiniekiem streika laikā ir aizliegts izvirzīt darba devējam prasības, kas nav norādītas streika pieteikumā. Tas pats attiecas arī uz streika pieteikumā iekļautajiem jautājumiem, par kuriem jau ir panākts kompromiss. Streiks atzīstams par nelikumīgu, ja tas turpina attiekties uz jautājumiem, par kuriem puses jau ir vienojušās streika sarunās.
Iespējamais sods par pārkāpumiem
Par Streiku likuma pārkāpumiem personas ir saucamas pie likumā noteiktas atbildības.
Kādos gadījumos iestājas administratīvā atbildība, ir noteikts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 41.2 pantā, kur paredzēts, ka par streikošanas tiesību pārkāpšanu var sodīt gan darba devēju un amatpersonas, gan arodbiedrības vadītājus un darbiniekus.
Piemēram, ir noteikta administratīvā atbildība darba devējam par darbinieka, kas nepiedalās streikā, piespiešanu uzņemties streikojošo darbinieku pienākumus, kā arī par darbinieku pieņemšanu darbā streikojošo darbinieku vietā, lai novērstu vai apturētu streiku vai kavētu streikojošo darbinieku prasību izpildi. Streiku likums šādu darba devēja rīcību aizliedz, bet saskaņā ar Administratīvo pārkāpumu kodeksa 41.2 panta pirmo daļu par šādu pārkāpumu darba devējam – fiziskajai personai vai amatpersonai – uzliek naudas sodu no 140 līdz 350 eiro, juridiskajai personai – no 360 līdz 700 eiro.
"Jautājumu, vai pārkāpums ir tāds, lai atzītu streiku par nelikumīgu, izlemj tiesa, vadoties no pārkāpuma rakstura, no pārkāptās likuma normas svarīguma un no lietas faktiskajiem apstākļiem."
Ja streiku organizē arodbiedrība, par aicināšanu uz nelikumīgu streiku vai par nelikumīga streika turpināšanu administratīvi atbildīgs ir arodbiedrības vadītājs. Noteiktais sods ir no 140 līdz 350 eiro. Attiecībā uz darbinieku administratīvā sodīšana ir iespējama tikai vienā gadījumā – ja darbinieks ir aicinājis piedalīties nelikumīgā, proti, neorganizētā streikā. Taču jāuzsver, ka gadījumā, ja streiks uzsākts likumā noteiktajā kārtībā, bet vēlāk ar tiesas spriedumu atzīts par nelikumīgu, administratīvā atbildība neiestājas.
Disciplināri sodīt darbiniekus, kas piedalās likumīgā streikā, ir aizliegts. Izņēmums ir Streiku likuma 17. un 18. pantā noteiktie gadījumi, kad streikotājam ir jāveic noteikts darbs (piemēram, lai nodrošinātu sabiedrībai nepieciešamo dienestu darbu minimālā apmērā). Darbinieku disciplināri var sodīt, ja ir uzsākts neorganizēts streiks, neievērojot likumā noteikto kārtību, vai arī tiek turpināts streiks, kas ar tiesas spriedumu atzīts par nelikumīgu. Tādā gadījumā pārkāpums ir saistīts ar neierašanos darbā, nevis piedalīšanos streikā.
Likumā noteiktajā kārtība organizēts streiks ir uzskatāms par atļautu darbību, kas izslēdz civiltiesisko atbildību, piemēram, par zaudējumu rašanos darba devējam sakarā ar streiku (darba pārtraukšanu). Vienlaikus jāpatur prātā, ka streika laikā nedrīkst bojāt darba devēja mantu (iekārtas, telpas u. tml.), jo tādā gadījumā darba devējs var pieprasīt atlīdzināt zaudējumus.
1Dipl.iur. Agris Repšs, Māris Badovskis. Par Streiku likumu – ar konkrētām piebildēm. Jurista Vārds. Nr.10 (117), 1999.
