VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Aivars Kļavis
Rakstnieks, žurnālists
15. augustā, 2008
Lasīšanai: 5 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
2
9
2
9

Karš no citas puses

Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Patiesībā karam nav nekādas citas puses. Ir tikai posts, nāve un asinis. Un vēl – klajš cinisms un meli, kas publiski tiek akceptēti kā īpašas morāles kategorijas.

Ja pirmie skar tikai karadarbības teritoriju, tad cinisms un meli, gluži tāpat kā ieroči kaujas laukā, tiek likti lietā ārpus tās. Lai nokautu veselo saprātu un attaisnotu nogalināšanu. Bet mūsu globālajā laikmetā tas vairs neatteicas tikai uz karojošajām pusēm. Mūsu globālajā laikmetā tas patiesībā vairāk vai mazāk ietekmē visu pasauli. Tātad pirmais, galvenais un patiesībā vienīgais būtiskais secinājums – gribam to vai negribam, bet šis karš atteicas arī uz mums.


Tā nu sagadījās, ka aizvadītajā nedēļā biju pašos Igaunijas ziemeļaustrumos. Akmens sviediena attālumā no robežas ar Krieviju. Tāpēc līdz ar Somu jūras līča vēso ūdeni un ziemeļnieciski skarbo Igaunijas dabu, televizorā pārpārēm varēju izbaudīt, kā Krievijas propaganda ne tikai zombē savu tautu, bet mēģina ietekmēt arī pasaules sabiedrisko domu.


Atklāti sakot, pa šiem astoņpadsmit gadiem bija jau aizmirsies... Tomēr nācās secināt, ka nekas daudz nav mainījies. Vienīgi augusi profesionalitāte, tehniskās iespējas un pieredze, tomēr pamatprincips vēl arvien tas pats vecais – ja reiz melot tad ar vērienu. Tātad - neielaisties sīkumos, nemēģināt neko paskaidrot un atcerēties, ka svarīgs ir arguments, epitets vai emocijas, nevis patiesība.


Piemēram tikai divas epizodes no viena vienīga raidījuma. Vispirms kadrā Saakašvili pie mikrofoniem, bet no viņa runas tiek pārtulkots tikai viens teikums, kurā Gruzijas prezidents lūdz pasaules demokrātiskās valstis apturēt agresiju. Tālāk seko raidījuma vadītāja komentārs, kurā viņš ironiskā tonī apgalvo, ka, lūk, tagad, kad uz prezidenta sirdsapziņas esot 120 000 Krievijas pilsoņu dzīvības, kurus atriebuši krievu zaldāti, viņš beidzot atcerējies par demokrātiju. Un viss. Jo nākamā mirklī kadrā jau ir Kondolīza Raisa. Arī pie mikrofoniem un atkal tiek pārtulkoti tikai pirmie teikumi, kuros viņa nosoda Krievijas iebrukumu Gruzijā. Tad no jauna to ierasti pārtrauc raidījuma vadītājs, apgalvodams, ka šādā Gebelsa propagandas cienīgā stilā bijusi ieturēta visa ASV Valsts sekretāres runa, un tajā nekas netika minēts par trim ASV gaisa spēku transporta lidmašīnām, ar kurām Tbilisi ieradušies amerikāņu karavīri, kas kopā ar gruzīniem arī uzbrukuši Chinvali. Tāpēc tieši amerikāņi ir atbildīgi par šī konflikta izraisīšanu. Bet par to Kodolīza Raisa neesot runājusi.


Kā saka – vienkārši un maksimāli efektīvi. 120 000 Krievijas pavalstnieku dzīvības, Gebelss, ASV transporta lidmašīnas, amerikāņu rīkļurāvēji un mele Kondolīza.


Klausoties visas šīs nejēdzības un gruzīnu „agresoriem” adresētas lamas, neviļus nāca prātā Ziedoņa atmodas laikā rakstītais par ziloņa minoritāti un skudru majoritāti. Atcerieties? Par to, kā zilonis sadusmojās, ka skudras tam sāka kost pēc tam, kad viņš bija iekāpis skudru pūznī. Jo varenā skudru majoritāte taču uzbruka nabaga ziloņa minoritātei, tāpēc, lai glābtu sevi, tam neatlika nekas cits kā uzčurāt pūznim, tādējādi to noskalojot no zemes virsas uz visiem laikiem.


Izrādās arī 21. gadsimtā skudru un ziloņa attiecībās nekas nav mainījies. Krievijai vienmēr bijusi tieksme sist vājākos, vienlaikus uzdodot sevi par cietēju. Tieši tā arī tapusi šī impērija, kas ar mainīgām sekmēm pastāv kopš Ivana Briesmīgā laikiem. Un līdzko tā negaidot sāk drupt vai jūt, ka zaudē savu ģeopolitisko ietekmi, tā veinmēr uzrodas kāds viņa līdzinieks. Viss vienalga kā to sauc – Pēteris I, Josifs Visarionovičs, Brežņevs vai Putins.


Tomēr šobrīd visbiedējošākais - kamēr ANO un NATO dalībvalstis mēģina izprast konflikta būtību un apelē pie vispārpieņemtajām starptautisko attiecību normām, Krievija rīkojas. Izrādās, ka demokrātija, kas vadās no vispārcilvēciskiem un morāles principiem, ir bezspēcīga iepretim agresijai, kurai nav nekādu principu. Tāpēc no tiesas bail, ka vienā rītā pasaule var pamosties bez Gruzijas. Vismaz bez tādas, kāda tā ir pašlaik un kāda tā gribēja būt nākotnē. Jo pat, ja nosaukums tiks saglabāts, tas var kalpot tikai, lai maldinātu pasauli, liekot tai noticēt, ka nekas nav mainījies.


Tieši tāpat kā ar Latviju 1940. gadā. Arī toreiz Eiropa tikmēr spriedelēja par demokrātiju, pašnoteikšanās tiesībām un spēku līdzsvaru kā miera garantu, kas atbilst cilvēces interesēm, kamēr Staļins ar Hitleru sadalīja Poliju un Baltijas valstis atbilstoši savām interesēm.


***
Šajā publikācijā paustais autora viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
9
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI