Tajā pašā laikā viņi, kā izrādās, var izteikt un izsaka savu viedokli. Vismaz 2. augusta referendumā viņi tomēr piedalījās. Tas ir, pat nezinādami, ka valstī notiek referendums, viņi atsaucās varas politiķu aicinājumam boikotēt to. Tātad arī cilvēki bez pasēm ir kāda elektrorāts.
Šādā aspektā mani izbrīna un šokē vienalga kura politiķa aicinājums nepiedalīties referendumā un būt politiski pasīvam, jo būt mirušai un pasīvai dvēselei tātad ir labi. Tas taču nozīmē, ka politiķis pats uzsver politikas mazsvarīgumu.
Tā vietā, lai paustu savu viedokli un aicinātu savu elektrorātu (cerams, domājošus un sabiedriskajos procesos integrētus cilvēkus) atbalstīt savu viedokli, politiķis aicina atpūsties pie ūdeņiem.
Bez šaubām, interpretēt savā labā pasīvas un klusējošas sabiedrības viedokli ir vieglāk nekā veicināt sabiedrības aktivitāti. Kas klusē, tas piekrīt.
Varai vienmēr ir izdevīgi klusējošie.
Par mirušajiem runā neko vai tikai labu, jo mirušie ir labi - viņi ir ērti, paklausīgi un nepretojas. Var darīt, ko gribi. Var sērot, var aizmirst.
Var pieņemt kādus likumus gribi, mirušie pat nepamanīs. Vai arī kaut kur maliņā burkšķēs par slikto valdību.
Gribu pastāstīt par saviem kaimiņiem.
Dzīvoju Latgalē. Ne pilsētā vai ciematā un pat ne ciemā. Lauka vidū.
Kaimiņi nav tālu - tik tālu, lai dzirdētu, kā mauro govis, rej suns. Un lai kaķi varētu aiziet cits pie cita ciemos un atnākt atpakaļ uz govju slaukšanas laiku. Kaimiņos pārsvarā dzīvo krievi. Ne mūsdienu iebraucēji, bet Latvijas pilsoņi - šeit dzimuši un auguši ir jau viņu vecvectēvi. Tie ir vecticībnieki, kas viņiem vien zināmu apstākļu dēļ vairs nedzīvo vecticībnieku ciemā, bet viensētās. Gājuši krievu skolā, latviski nerunā. Tas ir, runā gan - latgaliski. Citu latviešu valodu viņi nekad īsti nav ne mācījušies, ne viņiem arī ir vajadzējis.
Vēl viņu tēvi un vectēvi pieturējās pie viedokļa, ka jārunā savā valodā - kā gan citādi viņi būtu saglabājuši savu valodu, kultūru, ticību kopš 18. gadsimta, ja ne dzīvojot pašizolācijā. Vēl pavisam nesen, nebūs i ne gadsimts, par runāšanu ne savā mēlē un precībām ar cittautieti varēja tikt izstumts no kopienas un radu loka.
Padomju laikā dzimušie un skolā gājušie nav ne pārlieku ticīgi, ne pārlieku nacionāli. Kādā valodā vajag, tā runā. Tad ta muiža. Ja vajag, var arī latgaliski.
Vienīgais - kad tuvojas vecumdienas, sāk audzēt bārdu. Kas zina, cik tur taisnības, bet bez bārdas netikšot debesīs.
Vienā mājā dzīvo Vaļerka, otrā - Griška. Vaļerka ir mazliet jaunāks, bet viņam ir palikuši tikai daži zobi. Griška ir vecāks, tāpēc stīvāks.
Pa laikam viņiem ir kādas kopīgas darīšanas, pa laikam abi ir saplēsušies. Vaļerka dzīvo ar māti, Griškam ir sieva. Tas ir, tā nav viņa sieva, bet tas nav īpaši svarīgi. Dzīvo viņi kopā kopš tiem laikiem, kad Ļusjas vīrs nejauši nositās. Kas to zina, cik nejauši, bet pagalam viņš bija.
Vaļerka pa laikam iet precēties. Tad viņš pazūd uz pāris nedēļām un māte priecīga stāsta, ka dēlam jauna ģimene. Reiz viņš nodzīvoja prom apmēram pusgadu. Pa laikam Vaļerka strādā gaterī vai kūdras purvā, algu maksā piektdienās un skaidrā. Ja maksā.
Pa laikam Vaļerka vienkārši dzer. Vaļerkam nav govs, tikai suns, kaķis un papagailis Keša.
Kad viņam iet labi, Vaļerka uzvelk jaunu kreklu, aplaistās ar odekolonu un iet paprasīt piecdesmit santīmus, lai brauktu uz pilsētu. Reizēm viņam vajag latu, tad durvīs parādās smaidīga un bezzobaina seja ar skruļļainiem matiem un atskan: "Dai lat!"
Parasti ar to nepietiek. Tad Vaļerka stāv pie stenderes un runā garāk lauzītā latgaliešu valodā: "Idud latu! Vajag da bryutis braukt." Ja ar to nepietiek, atskan solījumi iedoto atstrādāt.
Vaļerkam ir pase, jo diezgan regulāri jāiet gulēt uz slimnīcu - iekšas sāp un gripa piemetas. Viņš ir Latvijas pilsonis.
Pa laikam Vaļerka ir nikns par valdību. Nu kas tā par lietu. Agrāk autobuss līdz pilsētai maksāja 11 santīmus, tagad par iekāpšanu vien autobusa šoferim jāmaksā 40 santīmu. Turp un atpakaļ, jau lats.
Tomēr Vaļerkam ir sava gudrība. Nav jēgas būt niknam par lietām, ko tāpat nevar mainīt. Valdība ir kā slikti laika apstākļi, ko jāpacieš. Valdības nāk un iet, Vaļerka kā dzīvojis, tā dzīvo. Paskatās kādu seriālu, noķer zivi. Aiziet uz mežu sēnēs, pastrādā pie kaimiņiem, dabū latu.
Vaļerkas gudrība ir īsa un līdz mielēm precīza: "A ti ņe dumaj! Kapaj sovu buļbu i nadūmoj!" Pats priecīgs par savu zināšanu, Vaļerka piebilst: "Nav ko sovu nervu maitot! Dagunu buļbu vogā i ņe dumaj."
Griškam pases nav. Vaicāts, kāpēc tā, vīrs nospļaujas zālē, iecērt roku sānos un nobļauj: "A nah... mņe juos vajag!"
Vairāk komentāru neseko. Patiešām, priekš kam Griškam pase?
Zemi viņš pārdeva tāpat, lai arī nebija mantojis. Tas ir, pēc vecāku nāves viņš turpināja dzīvot savā mājā. Pēc tam pārcēlās pie Ļusjas. Ātri vien visu mantību no vecāku mājas aiznesa uz jauno māju vai pārdeva un nodzēra.
Vēl pēc laika atradās kāds, kas māju nopirka. Kas lai zina, kas bija pircēji.
Vienu brīdi pie mājas stūra bija iedzīts vadzis un piesiets liels suns, ko reizi nedēļā vai biežāk atbrauca pabarot. Kad kaimiņiem apnika suņa kaukšana, tie aiznesa kaut kādu cūku putru.
Tad izrādījās, ka istabās bija ierīkota kontrabandas spirta glabātuve. Kad policija to atklāja, pazuda gan suns, gan braucēji. Mājas iekšpusē palika lieli metāla konteineri - sametinātas mucas gandrīz cilvēka augumā.
Pēc tam Griška māju pārdeva vēlreiz. Pircēji pat sastādīja kartupeļus, kaut nevarēja īsti saprast, kas viņi ir. Kaut kādi pilsētnieki.
Tagad māju ir nopircis vīrietis, kas izraka dīķi un salaida tur zivis. Izrādījās, ka dīķī nav ūdens. Toties tur medī lapsa, kas uzglūn ūdens putniem, kas bradā pa seklo ūdeni un medī zivis. Arī šis pircējs sen nav manīts.
Patiešām, kam Griškam pase.
Dzīvo šim brīdim.
Naudas mērvienība ir lats. Tik vajag, lai nopirktu krutku. Par latu sanāk maize un margarīns. Par latu var izbraukāt pilsētu un satikt brūti. Lai nopelnītu latu, nevajag pat īsti strādāt. Tikai kaut ko palīdzēt.
Kam Griškam un Vaļerkam valdība. Par valdību Griška un Vaļerka neko daudz nezina. Ir un viss. Bez valdības jau nepaliksi, vienmēr kāds valdīs.
Pensija? Valsts aprūpe? Kurš var nodzīvot līdz pensijai.
Referendums par pensiju likuma grozījumiem? Par ko, par ko?
Morāle?
Morāles nav. Katram savs.
Ne Vaļerkam un Griškam vajag valdību, ne valdībai vajag Grišku un Vaļerku. Viņi vienkārši te ir. Latvijas pilsoņi.
Šādā aspektā mani izbrīna un šokē vienalga kura politiķa aicinājums nepiedalīties referendumā un būt politiski pasīvam, jo būt mirušai un pasīvai dvēselei tātad ir labi. Tas taču nozīmē, ka politiķis pats uzsver politikas mazsvarīgumu.
Tā vietā, lai paustu savu viedokli un aicinātu savu elektrorātu (cerams, domājošus un sabiedriskajos procesos integrētus cilvēkus) atbalstīt savu viedokli, politiķis aicina atpūsties pie ūdeņiem.
Bez šaubām, interpretēt savā labā pasīvas un klusējošas sabiedrības viedokli ir vieglāk nekā veicināt sabiedrības aktivitāti. Kas klusē, tas piekrīt.
Varai vienmēr ir izdevīgi klusējošie.
Par mirušajiem runā neko vai tikai labu, jo mirušie ir labi - viņi ir ērti, paklausīgi un nepretojas. Var darīt, ko gribi. Var sērot, var aizmirst.
Var pieņemt kādus likumus gribi, mirušie pat nepamanīs. Vai arī kaut kur maliņā burkšķēs par slikto valdību.
Gribu pastāstīt par saviem kaimiņiem.
Dzīvoju Latgalē. Ne pilsētā vai ciematā un pat ne ciemā. Lauka vidū.
Kaimiņi nav tālu - tik tālu, lai dzirdētu, kā mauro govis, rej suns. Un lai kaķi varētu aiziet cits pie cita ciemos un atnākt atpakaļ uz govju slaukšanas laiku. Kaimiņos pārsvarā dzīvo krievi. Ne mūsdienu iebraucēji, bet Latvijas pilsoņi - šeit dzimuši un auguši ir jau viņu vecvectēvi. Tie ir vecticībnieki, kas viņiem vien zināmu apstākļu dēļ vairs nedzīvo vecticībnieku ciemā, bet viensētās. Gājuši krievu skolā, latviski nerunā. Tas ir, runā gan - latgaliski. Citu latviešu valodu viņi nekad īsti nav ne mācījušies, ne viņiem arī ir vajadzējis.
Vēl viņu tēvi un vectēvi pieturējās pie viedokļa, ka jārunā savā valodā - kā gan citādi viņi būtu saglabājuši savu valodu, kultūru, ticību kopš 18. gadsimta, ja ne dzīvojot pašizolācijā. Vēl pavisam nesen, nebūs i ne gadsimts, par runāšanu ne savā mēlē un precībām ar cittautieti varēja tikt izstumts no kopienas un radu loka.
Padomju laikā dzimušie un skolā gājušie nav ne pārlieku ticīgi, ne pārlieku nacionāli. Kādā valodā vajag, tā runā. Tad ta muiža. Ja vajag, var arī latgaliski.
Vienīgais - kad tuvojas vecumdienas, sāk audzēt bārdu. Kas zina, cik tur taisnības, bet bez bārdas netikšot debesīs.
Vienā mājā dzīvo Vaļerka, otrā - Griška. Vaļerka ir mazliet jaunāks, bet viņam ir palikuši tikai daži zobi. Griška ir vecāks, tāpēc stīvāks.
Pa laikam viņiem ir kādas kopīgas darīšanas, pa laikam abi ir saplēsušies. Vaļerka dzīvo ar māti, Griškam ir sieva. Tas ir, tā nav viņa sieva, bet tas nav īpaši svarīgi. Dzīvo viņi kopā kopš tiem laikiem, kad Ļusjas vīrs nejauši nositās. Kas to zina, cik nejauši, bet pagalam viņš bija.
Vaļerka pa laikam iet precēties. Tad viņš pazūd uz pāris nedēļām un māte priecīga stāsta, ka dēlam jauna ģimene. Reiz viņš nodzīvoja prom apmēram pusgadu. Pa laikam Vaļerka strādā gaterī vai kūdras purvā, algu maksā piektdienās un skaidrā. Ja maksā.
Pa laikam Vaļerka vienkārši dzer. Vaļerkam nav govs, tikai suns, kaķis un papagailis Keša.
Kad viņam iet labi, Vaļerka uzvelk jaunu kreklu, aplaistās ar odekolonu un iet paprasīt piecdesmit santīmus, lai brauktu uz pilsētu. Reizēm viņam vajag latu, tad durvīs parādās smaidīga un bezzobaina seja ar skruļļainiem matiem un atskan: "Dai lat!"
Parasti ar to nepietiek. Tad Vaļerka stāv pie stenderes un runā garāk lauzītā latgaliešu valodā: "Idud latu! Vajag da bryutis braukt." Ja ar to nepietiek, atskan solījumi iedoto atstrādāt.
Vaļerkam ir pase, jo diezgan regulāri jāiet gulēt uz slimnīcu - iekšas sāp un gripa piemetas. Viņš ir Latvijas pilsonis.
Pa laikam Vaļerka ir nikns par valdību. Nu kas tā par lietu. Agrāk autobuss līdz pilsētai maksāja 11 santīmus, tagad par iekāpšanu vien autobusa šoferim jāmaksā 40 santīmu. Turp un atpakaļ, jau lats.
Tomēr Vaļerkam ir sava gudrība. Nav jēgas būt niknam par lietām, ko tāpat nevar mainīt. Valdība ir kā slikti laika apstākļi, ko jāpacieš. Valdības nāk un iet, Vaļerka kā dzīvojis, tā dzīvo. Paskatās kādu seriālu, noķer zivi. Aiziet uz mežu sēnēs, pastrādā pie kaimiņiem, dabū latu.
Vaļerkas gudrība ir īsa un līdz mielēm precīza: "A ti ņe dumaj! Kapaj sovu buļbu i nadūmoj!" Pats priecīgs par savu zināšanu, Vaļerka piebilst: "Nav ko sovu nervu maitot! Dagunu buļbu vogā i ņe dumaj."
Griškam pases nav. Vaicāts, kāpēc tā, vīrs nospļaujas zālē, iecērt roku sānos un nobļauj: "A nah... mņe juos vajag!"
Vairāk komentāru neseko. Patiešām, priekš kam Griškam pase?
Zemi viņš pārdeva tāpat, lai arī nebija mantojis. Tas ir, pēc vecāku nāves viņš turpināja dzīvot savā mājā. Pēc tam pārcēlās pie Ļusjas. Ātri vien visu mantību no vecāku mājas aiznesa uz jauno māju vai pārdeva un nodzēra.
Vēl pēc laika atradās kāds, kas māju nopirka. Kas lai zina, kas bija pircēji.
Vienu brīdi pie mājas stūra bija iedzīts vadzis un piesiets liels suns, ko reizi nedēļā vai biežāk atbrauca pabarot. Kad kaimiņiem apnika suņa kaukšana, tie aiznesa kaut kādu cūku putru.
Tad izrādījās, ka istabās bija ierīkota kontrabandas spirta glabātuve. Kad policija to atklāja, pazuda gan suns, gan braucēji. Mājas iekšpusē palika lieli metāla konteineri - sametinātas mucas gandrīz cilvēka augumā.
Pēc tam Griška māju pārdeva vēlreiz. Pircēji pat sastādīja kartupeļus, kaut nevarēja īsti saprast, kas viņi ir. Kaut kādi pilsētnieki.
Tagad māju ir nopircis vīrietis, kas izraka dīķi un salaida tur zivis. Izrādījās, ka dīķī nav ūdens. Toties tur medī lapsa, kas uzglūn ūdens putniem, kas bradā pa seklo ūdeni un medī zivis. Arī šis pircējs sen nav manīts.
Patiešām, kam Griškam pase.
Dzīvo šim brīdim.
Naudas mērvienība ir lats. Tik vajag, lai nopirktu krutku. Par latu sanāk maize un margarīns. Par latu var izbraukāt pilsētu un satikt brūti. Lai nopelnītu latu, nevajag pat īsti strādāt. Tikai kaut ko palīdzēt.
Kam Griškam un Vaļerkam valdība. Par valdību Griška un Vaļerka neko daudz nezina. Ir un viss. Bez valdības jau nepaliksi, vienmēr kāds valdīs.
Pensija? Valsts aprūpe? Kurš var nodzīvot līdz pensijai.
Referendums par pensiju likuma grozījumiem? Par ko, par ko?
Morāle?
Morāles nav. Katram savs.
Ne Vaļerkam un Griškam vajag valdību, ne valdībai vajag Grišku un Vaļerku. Viņi vienkārši te ir. Latvijas pilsoņi.
