Mani pārveda mājās uz Vecrīgas bēniņiem no Pirmās slimnīcas un Vecrīgā pagāja mani pirmie septiņi dzīves gadi. Kaut arī lielais karš bija beidzies pirms laba laika, šis tas par to atgādināja.
Kad mēs devāmies uz nelielu bodīti Tirgoņu ielas rajonā pirkt petroleju plītij, vienmēr nācās iet garām gruvešu kaudzei un tēvs teica, ka šeit māja sabumbota kara laikā. Vēl viņam bija fotogrāfija, kurā redzams krītošs Pētera baznīcas tornis, ar ugunsgrēku pamatnē no artilērijas trāpījuma. Par to, ka torņa nav, varēju pārliecināties gandrīz katru dienu, jo dzīvojām netālu no baznīcas. Kad gājām pavasarī uz Daugavu skatīties, kā iet ledus, jo Rīgas HES vēl nebija, tad bieži tika pieminēti un skatīti sabumbotie tilti.
Sabumboti bija ne tikai tilti, bet arī dvēseles. Bērnu biedējoši notikumi negribīgi un nedroši lauzās pār vecāku un radinieku lūpām. Šodien man ir skaidrs, ka viņi vēlējās pasargāt. Tēvs sēdēja pie vāciešiem, jo viņa pajūgs radīja aizdomas par saitēm ar partizāniem. Onkulis sēdēja pie krieviem, jo bēguļoja no viņu armijas. Vecāki palīdzēja draugam pamukt no izsūtīšanas tvarstīšanas. Laukos nezināmi kaujinieki bija noslaktējuši kaimiņu saimnieku mājas sievietes. Viena lieta bija skaidra – ir bijis kaut kas baiss, ko sauc par karu, okupāciju, genocīdu un kas atstājis gadu desmitiem gaisā virmojam bailes un naidu.
Šajās dienās kaut kas baiss virmo Gruzijā. Konflikts, karš vai vēl kaut kas? Tā kā cēls – teritoriālā integritāte. Tā kā dīvains – kristieši karo pret kristiešiem. Tā kā kroplīgs – osetīni kaut kad veikli sadalīti divās daļās, ziemeļu un dienvidu, tomēr nevajadzētu ļoti brīnīties, ja atminamies Koreju, Vjetnamu un vēl vairāk kurdus, kuri sadalīti pat trīs daļās. Tā kā saprotams – tuvumā ir naftas lauki un vadi.
Lai arī esmu mācījies, ka cilvēka dabā ir konkurences cīņa par teritoriju un resursiem savējiem, lai piedod man politiķi, karavadoņi, vēsturnieki un patrioti, tomēr mani nepamet doma, ka mūsdienu pasaulē karš vai konflikts ir kaut kas bezjēdzīgs. Protams, jebkurš un jebkur var sameklēt vēsturisku, politisku, ekonomisku vai ambiciozu jēgu šīm masu ciešanām, tomēr arī ikviena cilvēka dzīvībai ir milzīga jēga, jo mēs visi esam dzemdināti un visi labprāt nodzīvotu ātru, ilgu un skaistu dzīvi.
Kad mēs devāmies uz nelielu bodīti Tirgoņu ielas rajonā pirkt petroleju plītij, vienmēr nācās iet garām gruvešu kaudzei un tēvs teica, ka šeit māja sabumbota kara laikā. Vēl viņam bija fotogrāfija, kurā redzams krītošs Pētera baznīcas tornis, ar ugunsgrēku pamatnē no artilērijas trāpījuma. Par to, ka torņa nav, varēju pārliecināties gandrīz katru dienu, jo dzīvojām netālu no baznīcas. Kad gājām pavasarī uz Daugavu skatīties, kā iet ledus, jo Rīgas HES vēl nebija, tad bieži tika pieminēti un skatīti sabumbotie tilti.
Sabumboti bija ne tikai tilti, bet arī dvēseles. Bērnu biedējoši notikumi negribīgi un nedroši lauzās pār vecāku un radinieku lūpām. Šodien man ir skaidrs, ka viņi vēlējās pasargāt. Tēvs sēdēja pie vāciešiem, jo viņa pajūgs radīja aizdomas par saitēm ar partizāniem. Onkulis sēdēja pie krieviem, jo bēguļoja no viņu armijas. Vecāki palīdzēja draugam pamukt no izsūtīšanas tvarstīšanas. Laukos nezināmi kaujinieki bija noslaktējuši kaimiņu saimnieku mājas sievietes. Viena lieta bija skaidra – ir bijis kaut kas baiss, ko sauc par karu, okupāciju, genocīdu un kas atstājis gadu desmitiem gaisā virmojam bailes un naidu.
Šajās dienās kaut kas baiss virmo Gruzijā. Konflikts, karš vai vēl kaut kas? Tā kā cēls – teritoriālā integritāte. Tā kā dīvains – kristieši karo pret kristiešiem. Tā kā kroplīgs – osetīni kaut kad veikli sadalīti divās daļās, ziemeļu un dienvidu, tomēr nevajadzētu ļoti brīnīties, ja atminamies Koreju, Vjetnamu un vēl vairāk kurdus, kuri sadalīti pat trīs daļās. Tā kā saprotams – tuvumā ir naftas lauki un vadi.
Lai arī esmu mācījies, ka cilvēka dabā ir konkurences cīņa par teritoriju un resursiem savējiem, lai piedod man politiķi, karavadoņi, vēsturnieki un patrioti, tomēr mani nepamet doma, ka mūsdienu pasaulē karš vai konflikts ir kaut kas bezjēdzīgs. Protams, jebkurš un jebkur var sameklēt vēsturisku, politisku, ekonomisku vai ambiciozu jēgu šīm masu ciešanām, tomēr arī ikviena cilvēka dzīvībai ir milzīga jēga, jo mēs visi esam dzemdināti un visi labprāt nodzīvotu ātru, ilgu un skaistu dzīvi.
