Diskusijas turpinās gan publiskajā, gan sadzīviskajā telpā. Tie, kas aizgāja pārmet tiem, kas negāja un otrādi. Turklāt forma parasti dominē pār saturu. Un pats dīvainākais, lai arī abas puses kā argumentus lieto tādus jēdzienus kā demokrātija, tiesības, pienākums un tauta, tās abas vienādi cenšas vairāk runāt un mazāk ieklausīties oponentos. Līdz brīdim, kad emocijas uzkarst tik tālu (protams, vairāk sadzīviskajā, nekā publiskajā telpā), ka tiklab viena, kā otra puse klusībā sāk vīkstīt dūres un pie sevis šņākt:
- Ko es tam muļķim te vispār stāstu! Tādam tik ar koku. Ne viņš saprot, ne grib saprast, ka man taisnība.
Tas, ka viņš pats arī nesaprot un negrib saprast, šajā gadījumā netiek ņemts vērā. Vai tiešām runa būtu tikai demokrātiskās pieredzes un politiskās kultūras trūkumu, kas vienai sabiedrības daļai ļauj kritizēt otru tikai tāpēc, ka tā domā savādāk?
Diezin vai, jo mēs esam diezgan unikāla nācija. Ne tikai tāpēc, ka laika gaitā ikvienā no mums saplūduši dažnedažādi svešu tautu gēni, bet arī tāpēc, ka gan mūsu uzskatus, gan izpratni par sabiedrību un valsti tieši vai netieši veidojušas dažādas ekonomiskās, politiskās, sociālās un pat filozofiskās sistēmas. Sākot ar dzimtbūšanu un vēlāk lauku patriarhālās sētas idealizāciju, kurās izauga pirmie latviešu tautas garīgie līderi, līdz pat pašreizējam kapitālismam, kas tomēr krietni atšķiras no kapitālisma vecajā Eiropā kaut vai ar to, ka Latvijā uz katriem 2000 iedzīvotājiem ir vismaz pa vienam miljonāram, kuri vēl pirms 18 gadiem atradās vienās izejas pozīcijās ar visiem pārējiem.
Tātad, jau kopš aizlaikiem, jau vēsturiski, ierindas latvietim negatīvās pieredzes ir vairāk nekā pozitīvās. Un, iespējams, tāpēc šis ierindas latvietis grib visu un uzreiz. Bet, ņemot vērā, ka pašreizējā ekonomiskajā sistēmā (lasi: kapitālismā) visiem viss nebūs nekad, savukārt parlamentārā daudzpartiju valstī arī politiski iegūt visu un uzreiz nav iespējams pēc definīcijas, tad jautājums ir par metodēm, kuras savukārt var būt mazāk vai vairāk radikālas.
Un arī šajā ziņa latvieši ir diezgan unikāla nācija. Patiesībā - viena no revolucionārākajām, ja ne pati revolucionārākā pasaulē.
Sāksim kaut vai ar1905. gada revolūciju, kas 1906. gadā tika noslīcināta asinīs, tāpēc bijusi izdevīga visām vēlākajām varām. Pēc tam 1917. gada revolūcija Rīgā un Vidzemē, kad vara piederēja strādnieku deputātu padomēm un Iskolastrelam.
Un ja 1917. gada 25. novembrī Pēterburgā nebūtu ieradies 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks 2500 vīru sastāvā, bet divas dienas vēlāk 500 brīvprātīgie no pārējiem latviešu strēlnieku pulkiem, kas kļuva par Latviešu strēlnieku apvienoto rotu pie VCIK (tagad teiktu super elitāru vienību), tad Ļeņins kopā ar saviem līdzgaitniekiem būtu gājis bojā paša, par Lielo oktobra revolūciju dēvētā, apvērsuma saceltajā haosā. Bet, raugi, negāja bojā vis. Jo latvieši spēja no haosa izkalt monolītu sistēmu un arī to nosargāt. Ne velti vēl pat 1924. gadā starp 2400 čekas centrālā aparāta darbiniekiem latvieši skaita ziņā bija otrajā vietā, bet visā čekā kopā trešajā – tūlīt aiz krieviem un ebrejiem.
Ja izlaižam 1919. gadu un Pēteri Stučku, kurš cēlo komunisma ideālu vārdā mēģināja asinīs noslīcināt pats savu tautu, tad nākamais revolucionārais datums ir 1940. gada 17. jūnijs. Un nevajag mānīt pašiem sevi, sakot, ka Staļina tankus sagaidīja vien saujiņa krievu un ebreju. Nē, par to ienākšanu priecājās arī no varas atstumtie sociāldemokrāti, ilgu laiku dūres nevicinājušie Bruno Kalniņa „siseņi” un latvju darbaļaudis, kas bija gatavi „triekt durkli buržuju un pelēko baronu resnajos vēderos.” Tiesa, pēc pirmajām izsūtīšanām, lielākā daļa no viņiem, ja vien paši netika izsūtīti, kaunējās to atcerēties. Savukārt vārds „revolūcija” ilgu laiku tika lietots kombinācijā ar vārdiem „oktobris”, „proletariāts”, „brīvība, vienlīdzība, brālība”.
Līdz astoņdesmito gadu beigās Dziesmotā revolūcija visu sagrieza ar kājām gaisā. Bet tā kā izrādījās, ka arī kapitālismam, uz kuru toreiz skatījāmies sajūsmā mutes pavēruši, ir savas ēnas puses, tad šogad notika „lietussargu revolūcija”. Lai gan, ņemot vērā, mūsu nācijas mentālo atkarību no revolūcijām un ar tām saistīto rūgto pieredzi, es šajā gadījumā atturētos lietot vārdu „revolūcija”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā patiesībā beidzās ar referendumu.
Bet ja nu tomēr... Ja nu tomēr nekas nav beidzies, tad varbūt vajadzētu atcerēties vēstures mācības. Iespējams, nekas nav mainījies, un arī šodien, mēs visi pēc savas būtības esam revolucionāri. Tikai katrs uz savām barikādēm. Tātad - katrs ar savu revolucionāro pārliecību. Ja to ņemtu vērā, tad varbūt nevajadzētu klusībā vīstīt dūres un tautietim tautieti, kā jau revolucionāram revolucionāru, būtu daudz vieglāk uzklausīt un saprast.
