Godavārds, vēlējos būt apzinīgs pilsonis. Lai man, manai ģimenei, maniem līdzpilsoņiem un manai valstij būtu labāk pēc manas saprašanas. Izlasīju visu Satversmi, sameklēju attiecīgos pantus, sameklēju attiecīgos grozījumus, iedziļinājos dažādos pozīcijas un opozīcijas argumentos. Jo dziļāk mežā, jo vairāk koku – sākumā sajutos apmulsis un apjucis, pēc tam jau neizpratnē par notiekošo, pēc tam sāka veidoties savs redzējums un viedoklis, pat tāds kā aizkaitinājums, kā rezultātā nolēmu sekot kādreiz lasītam viedam padomam – nekad nepieņem lēmumus steigā un zem spiediena! Kāds vēlas, lai tu trauksmē kļūdītos un izdarītu tā, kā viņam vajag…
Jau labu laiku gatavojos sarakstīt kārtējo dienasgrāmatas ierakstu Kolhoznieka nedienas par strupceļu privatizētas daudzdzīvokļu mājas apsaimniekošanā, kas tieši ietekmē manas dzīves kvalitāti nupat jau desmit gadu garumā un par ko, cik noprotu, lielā mērā varu pateikties Saeimas brāķim, proti, pieņemtajiem likumiem. Pieminu to tāpēc, ka šeit iederētos neliela aina no neskaitāmas reizes piedzīvotām dzīvokļu īpašnieku un kooperatīva dalībnieku sapulcēm.
Kā vienmēr, sapulce iesākas ar cerībām, ka nāks jaunais laiks, iedzīvotāji apvienosies, sakops cauro jumtu, sarūsējošās caurules, noplukušās kāpņu telpas. Tikai cerība ir īsa, kā nomaldījies saulesstars gauži mākoņainā dienā, jo kājas lec kāds iedzīvotājs. Izrādās, ka valde ir nemākuļi un zagļi, ka tāmes ir uzpūstas, ka citi šīs lietas sakārtotu daudz labāk un kulminācijā visiem vajadzētu aiziet nezin kur un atnest nezin ko. Apvainotā pozīcija, aizvainotā opozīcija un abu pušu līdzskrējēji arī lec kājās, sacenšas balsu skaļumā un pieminētā cerība ņem un nomirst kārtējo reizi, lai kā traģikomisks fenikss atdzimtu nākošo reizi.
Cilvēkiem tā kā vajadzētu zināt savu dabu, ka simts procentu vienotība būtu patiess brīnums, ka katrā no mums pat neslēpjas savtīgs radījums un ka tai pašā laikā mēs spējam sadarboties, lai kopīgi gūtu labumus. Varētu teikt, ka demokrātijas pasakas sapnis ir vairākuma apvienošanās un sadarbība, lai veidotu labāku dzīvi visiem. Tad kāpēc demokrātiskā valstī kāds ražo likumus, kur kaut kam jāpiekrīt absolūti visiem vai arī tikai dažiem?
Laiks atgriezties pie tā, ko izlobīju no Satversmes. Pilsoņi izvēlas simts priekšstāvju Saeimu, Saeima savukārt izvēlas Valsts Prezidentu, Valsts Prezidents izvēlas Ministru Prezidentu, Ministru Prezidents izvēlas ministru kabineta ministrus, ministra kabinetu apstiprina Saeima. Nedaudz atgādina riņķa danci, vai ne?! Prezidents var atlaist Saeimu un Saeima var atlaist Prezidentu. Ja Prezidents atlaiž, tad viņam jādabū tautas piekrišana, ja Saeima atlaiž, tad tāda piekrišana nav vajadzīga. Dīvaini, bet viens otru var atlaist. Varbūt viņi varētu pat sacensties, kuram īpašāks zvērests, jo Saeimas deputāta svinīgajā solījumā vairāk jūtams uzsvars uz valsti, bet Prezidenta – uz tautu. Iztēlojos, ka no tā radusies tautas daļas, kā arī dažu politiķu un partiju paģērēšana, lai labais Prezidents cīnās ar slikto Saeimu, jo viņš taču tautai solījies. Tik tiešām sirreāla situācija, ka tauta gribētu atlaist valsti un valsts varētu atlaist tautu.
Šeit varētu paburkšķēt un īgni pavaicāt, kurš tad ievēlēja šo Saeimu, kas izrādījusies tik slikta. Vainīgais nav tālu jāmeklē, tas ir neapdomīgais un apmātais pilsoņu vairākums, tāpēc zinošajam un redzīgajam mazākumam jādod iespējas visu sakārtot un salabot. Tomēr uz brīdi jāapklusina mana ironija, jo, nopietni runājot, pirms nobalsošanas aģitācijas un argumentu virpulī vienā putrā tika maisīti divi būtiski atšķirīgi jautājumi – (1) vai un kā mums jāuzlabo Saeimas atlaišanas mehānismi, un (2) kā mēs vērtējam pašreizējās Saeimas darbu tautas un valsts labā?
Arī man sākumā izklausījās loģiski – ja tauta ievēl Saeimu, tad tautai jābūt iespējai arī atlaist Saeimu. Kalnietes kundze 29. jūlijā aicināja mēdijus izskaidrot tautai Satversmes grozījumu būtību un mierināja, ka šie grozījumi nepieļaušot vieglprātību un ambīcijas, tomēr tālākais skaidrojums par procedūru jau kļuva aizdomīgs. Desmit tūkstoši neapmierinātu pilsoņu, kas man lika atminēties par manas mājas kašķīgajiem iemītniekiem un kas veido nieka 0.7% no balsstiesīgajiem vai 0.4% no visiem valsts iedzīvotājiem, varētu uzšķilt dzirksteli un aicināt vienu desmito daļu no vēlētājiem rosināt Saeimas atlaišanu. Labi, viena desmitā arī jau liesmās, lai tā būtu, bet kam gan tad pa vidu vajadzīgs balsojums Saeimā par savu atlaišanu? Dīvaini, kāpēc gan Saeimai būtu jāatkāpjas, ja tā nav dzirdējusi atlikušās deviņas desmitdaļas? Kāpēc lieki tērēt deputātu emocijas, laiku un algas? Vai nevarētu uzreiz sekot tautas nobalsošana?
Tālākā procedūras izklāstā dara uzmanīgu formulējums „…tiek rīkota tautas nobalsošana, kurā jāpiedalās vismaz pusei no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita; ja vairākums no viņiem nobalso «par», tikai tad Saeima ir atlaista”. Ja jau vēlētāju aktivitāte parasti ir 60-70%, tādā gadījumā puse no puses ir nieka 15-18% no balsstiesīgajiem, kuri varētu lemt par Saeimas likteni. Ja jau Prezidentam, Saeimu atlaižot, jāgūst balsstiesīgo vairākuma atbalsts, kāpēc līdzīgi nav Brīvo Arodbiedrību un Pilsoniskās Savienības piedāvātajos grozījumos. Nezinu, vai tas bija apzināti vai neapzināti, viltīgi vai muļķīgi, tomēr divos pantos trijās vietās iestarpināt „Saeimas atlaišanu” man personīgi nešķiet juridiski pārliecinošs mājasdarbs, kā arī nav pieņemami nerēķināties ar vairākuma viedokli.
Nobalsošana beigusies, bet pēc kautiņa turpinās dūru vicināšana. Prezidents skubina parlamentāriešus pārdomāt rezultātus un nāks klajā ar iniciatīvām, eksperti un politiķi izsaka savus viedokļus un prognozes, opozīcija izceļas, ka 40% no balsstiesīgajiem un 27% no valsts iedzīvotājiem pasludina par visu tautu, kura teikusi, ka visiem jāatkāpjas. Protams, ar skaitļiem var visādi spēlēties, tikai ko domāt par tiem 58% no balsstiesīgajiem, kuri izvēlējās nepiedāvāto balsojumu – atturos?
Anonīmajos komentāros pie portālu rakstiem uzzināju, ka esmu oranžo tauku mūļu rokas vai pat dibena laiža, kuram acis, ausis, prātu un verga dvēseli ir aizmiglojusi valdošās elites propaganda, jo esmu viens no tiem, kuri nepiedalījās sestdienas tautas nobalsošanā. Katram no gandrīz 900 tūkstošiem pilsoņu bija savi iemesli un apsvērumi nepiedalīties. Varbūt viņi ir vienkārši noguruši no šīs bezgalīgās un bezjēdzīgās pozīcijas un opozīcijas plēšanās? Varbūt viņiem savs laiks ir dārgāks par spēlēm, kuru autori, maigi izsakoties, savas tiesības izmantojuši, bet par atbildībām nedaudz piemirsuši.
Ja minēju savus iebildumus pret piedāvātajiem Satversmes grozījumiem, tad arī teikšu, ka šis tas no dzīves kārtības, ko ar likumiem un rīcībām mums piedāvā parlaments un valdība, man neiet pie sirds. Tikai nedomāju, ka pie vainas ir tikai pašreizējā Saeima, juridiskos un tautsaimnieciskos brāķus, kas ietekmē šodienu, saražojuši arī iepriekšējie deputāti un valdības. Ak dies, vai tiešām man būtu jāaizraujas ar vilinošo, bet nepateicīgo spriešanu par sociāli politiskiem jautājumiem, ja man aizrādīs, lai nemētājos ar tukšiem apgalvojumiem?! Šaušu ārā pirmo, kas nāca uz mēles – nu sakiet, lūdzu, kāpēc gan nekustāmā īpašuma cēlējam pie mums jādabū veseli četrpadsmit (varbūt skaitli mazliet sajaucu) saskaņojumi ar atbildīgajām institūcijām (izklausās smalki, vai ne), ja šur tur pasaulē ar to tiek galā viens „atbildīgās institūcijas” darbinieks?! Katrā ziņā rakstu Kolhoznieka nedienas esmu solījis.
Pazīstams uzņēmējs man stāstīja, ka Jaunzēlandē esot augsts dzīves līmenis, zems inflācijas un korupcijas līmenis, tauta ciena valdību un valdība ciena tautu, cilvēki ir apmierināti un priecājas par dzīvi, bet nav naivi un ātri apkaro centienus šo dzīvi paverdzināt ar nodokļu slogiem un birokrātiskiem trikiem. Varbūt tautas priekšstāvji lai aizsūta uz turieni trīs jaunus, nesamaitātus cilvēkus, lai kādu mēnesi papēta, kā viņi to dabū gatavu?! Viņiem esot tas, kas mums vēl vai vairs nav…
Jau labu laiku gatavojos sarakstīt kārtējo dienasgrāmatas ierakstu Kolhoznieka nedienas par strupceļu privatizētas daudzdzīvokļu mājas apsaimniekošanā, kas tieši ietekmē manas dzīves kvalitāti nupat jau desmit gadu garumā un par ko, cik noprotu, lielā mērā varu pateikties Saeimas brāķim, proti, pieņemtajiem likumiem. Pieminu to tāpēc, ka šeit iederētos neliela aina no neskaitāmas reizes piedzīvotām dzīvokļu īpašnieku un kooperatīva dalībnieku sapulcēm.
Kā vienmēr, sapulce iesākas ar cerībām, ka nāks jaunais laiks, iedzīvotāji apvienosies, sakops cauro jumtu, sarūsējošās caurules, noplukušās kāpņu telpas. Tikai cerība ir īsa, kā nomaldījies saulesstars gauži mākoņainā dienā, jo kājas lec kāds iedzīvotājs. Izrādās, ka valde ir nemākuļi un zagļi, ka tāmes ir uzpūstas, ka citi šīs lietas sakārtotu daudz labāk un kulminācijā visiem vajadzētu aiziet nezin kur un atnest nezin ko. Apvainotā pozīcija, aizvainotā opozīcija un abu pušu līdzskrējēji arī lec kājās, sacenšas balsu skaļumā un pieminētā cerība ņem un nomirst kārtējo reizi, lai kā traģikomisks fenikss atdzimtu nākošo reizi.
Cilvēkiem tā kā vajadzētu zināt savu dabu, ka simts procentu vienotība būtu patiess brīnums, ka katrā no mums pat neslēpjas savtīgs radījums un ka tai pašā laikā mēs spējam sadarboties, lai kopīgi gūtu labumus. Varētu teikt, ka demokrātijas pasakas sapnis ir vairākuma apvienošanās un sadarbība, lai veidotu labāku dzīvi visiem. Tad kāpēc demokrātiskā valstī kāds ražo likumus, kur kaut kam jāpiekrīt absolūti visiem vai arī tikai dažiem?
Laiks atgriezties pie tā, ko izlobīju no Satversmes. Pilsoņi izvēlas simts priekšstāvju Saeimu, Saeima savukārt izvēlas Valsts Prezidentu, Valsts Prezidents izvēlas Ministru Prezidentu, Ministru Prezidents izvēlas ministru kabineta ministrus, ministra kabinetu apstiprina Saeima. Nedaudz atgādina riņķa danci, vai ne?! Prezidents var atlaist Saeimu un Saeima var atlaist Prezidentu. Ja Prezidents atlaiž, tad viņam jādabū tautas piekrišana, ja Saeima atlaiž, tad tāda piekrišana nav vajadzīga. Dīvaini, bet viens otru var atlaist. Varbūt viņi varētu pat sacensties, kuram īpašāks zvērests, jo Saeimas deputāta svinīgajā solījumā vairāk jūtams uzsvars uz valsti, bet Prezidenta – uz tautu. Iztēlojos, ka no tā radusies tautas daļas, kā arī dažu politiķu un partiju paģērēšana, lai labais Prezidents cīnās ar slikto Saeimu, jo viņš taču tautai solījies. Tik tiešām sirreāla situācija, ka tauta gribētu atlaist valsti un valsts varētu atlaist tautu.
Šeit varētu paburkšķēt un īgni pavaicāt, kurš tad ievēlēja šo Saeimu, kas izrādījusies tik slikta. Vainīgais nav tālu jāmeklē, tas ir neapdomīgais un apmātais pilsoņu vairākums, tāpēc zinošajam un redzīgajam mazākumam jādod iespējas visu sakārtot un salabot. Tomēr uz brīdi jāapklusina mana ironija, jo, nopietni runājot, pirms nobalsošanas aģitācijas un argumentu virpulī vienā putrā tika maisīti divi būtiski atšķirīgi jautājumi – (1) vai un kā mums jāuzlabo Saeimas atlaišanas mehānismi, un (2) kā mēs vērtējam pašreizējās Saeimas darbu tautas un valsts labā?
Arī man sākumā izklausījās loģiski – ja tauta ievēl Saeimu, tad tautai jābūt iespējai arī atlaist Saeimu. Kalnietes kundze 29. jūlijā aicināja mēdijus izskaidrot tautai Satversmes grozījumu būtību un mierināja, ka šie grozījumi nepieļaušot vieglprātību un ambīcijas, tomēr tālākais skaidrojums par procedūru jau kļuva aizdomīgs. Desmit tūkstoši neapmierinātu pilsoņu, kas man lika atminēties par manas mājas kašķīgajiem iemītniekiem un kas veido nieka 0.7% no balsstiesīgajiem vai 0.4% no visiem valsts iedzīvotājiem, varētu uzšķilt dzirksteli un aicināt vienu desmito daļu no vēlētājiem rosināt Saeimas atlaišanu. Labi, viena desmitā arī jau liesmās, lai tā būtu, bet kam gan tad pa vidu vajadzīgs balsojums Saeimā par savu atlaišanu? Dīvaini, kāpēc gan Saeimai būtu jāatkāpjas, ja tā nav dzirdējusi atlikušās deviņas desmitdaļas? Kāpēc lieki tērēt deputātu emocijas, laiku un algas? Vai nevarētu uzreiz sekot tautas nobalsošana?
Tālākā procedūras izklāstā dara uzmanīgu formulējums „…tiek rīkota tautas nobalsošana, kurā jāpiedalās vismaz pusei no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita; ja vairākums no viņiem nobalso «par», tikai tad Saeima ir atlaista”. Ja jau vēlētāju aktivitāte parasti ir 60-70%, tādā gadījumā puse no puses ir nieka 15-18% no balsstiesīgajiem, kuri varētu lemt par Saeimas likteni. Ja jau Prezidentam, Saeimu atlaižot, jāgūst balsstiesīgo vairākuma atbalsts, kāpēc līdzīgi nav Brīvo Arodbiedrību un Pilsoniskās Savienības piedāvātajos grozījumos. Nezinu, vai tas bija apzināti vai neapzināti, viltīgi vai muļķīgi, tomēr divos pantos trijās vietās iestarpināt „Saeimas atlaišanu” man personīgi nešķiet juridiski pārliecinošs mājasdarbs, kā arī nav pieņemami nerēķināties ar vairākuma viedokli.
Nobalsošana beigusies, bet pēc kautiņa turpinās dūru vicināšana. Prezidents skubina parlamentāriešus pārdomāt rezultātus un nāks klajā ar iniciatīvām, eksperti un politiķi izsaka savus viedokļus un prognozes, opozīcija izceļas, ka 40% no balsstiesīgajiem un 27% no valsts iedzīvotājiem pasludina par visu tautu, kura teikusi, ka visiem jāatkāpjas. Protams, ar skaitļiem var visādi spēlēties, tikai ko domāt par tiem 58% no balsstiesīgajiem, kuri izvēlējās nepiedāvāto balsojumu – atturos?
Anonīmajos komentāros pie portālu rakstiem uzzināju, ka esmu oranžo tauku mūļu rokas vai pat dibena laiža, kuram acis, ausis, prātu un verga dvēseli ir aizmiglojusi valdošās elites propaganda, jo esmu viens no tiem, kuri nepiedalījās sestdienas tautas nobalsošanā. Katram no gandrīz 900 tūkstošiem pilsoņu bija savi iemesli un apsvērumi nepiedalīties. Varbūt viņi ir vienkārši noguruši no šīs bezgalīgās un bezjēdzīgās pozīcijas un opozīcijas plēšanās? Varbūt viņiem savs laiks ir dārgāks par spēlēm, kuru autori, maigi izsakoties, savas tiesības izmantojuši, bet par atbildībām nedaudz piemirsuši.
Ja minēju savus iebildumus pret piedāvātajiem Satversmes grozījumiem, tad arī teikšu, ka šis tas no dzīves kārtības, ko ar likumiem un rīcībām mums piedāvā parlaments un valdība, man neiet pie sirds. Tikai nedomāju, ka pie vainas ir tikai pašreizējā Saeima, juridiskos un tautsaimnieciskos brāķus, kas ietekmē šodienu, saražojuši arī iepriekšējie deputāti un valdības. Ak dies, vai tiešām man būtu jāaizraujas ar vilinošo, bet nepateicīgo spriešanu par sociāli politiskiem jautājumiem, ja man aizrādīs, lai nemētājos ar tukšiem apgalvojumiem?! Šaušu ārā pirmo, kas nāca uz mēles – nu sakiet, lūdzu, kāpēc gan nekustāmā īpašuma cēlējam pie mums jādabū veseli četrpadsmit (varbūt skaitli mazliet sajaucu) saskaņojumi ar atbildīgajām institūcijām (izklausās smalki, vai ne), ja šur tur pasaulē ar to tiek galā viens „atbildīgās institūcijas” darbinieks?! Katrā ziņā rakstu Kolhoznieka nedienas esmu solījis.
Pazīstams uzņēmējs man stāstīja, ka Jaunzēlandē esot augsts dzīves līmenis, zems inflācijas un korupcijas līmenis, tauta ciena valdību un valdība ciena tautu, cilvēki ir apmierināti un priecājas par dzīvi, bet nav naivi un ātri apkaro centienus šo dzīvi paverdzināt ar nodokļu slogiem un birokrātiskiem trikiem. Varbūt tautas priekšstāvji lai aizsūta uz turieni trīs jaunus, nesamaitātus cilvēkus, lai kādu mēnesi papēta, kā viņi to dabū gatavu?! Viņiem esot tas, kas mums vēl vai vairs nav…
