Pēc neatkarības atjaunošanas izglītības sistēmas degradācija ir turpinājusies, pamazām pārbīdot akcentus, līdz viss ir sagriezies ar kājām gaisā kā tādā absurda teātrī, un skolotājam tagad ir tikai pienākumi, kamēr skolēnam – neierobežotas tiesības. Baidoties nebūt gana progresīvi un akli pārņemot nezin kur pasaulē izperinātās izglītības uzlabošanas idejas, mēs esam iesēdušies pamatīgos dubļos, un nav brīnums, ka skolotāja prestižs ir tik zems kā vēl nekad. To atjaunot var, vienīgi pareizi saliekot atpakaļ akcentus. Ne jau mācību laika pagarināšana vai saīsināšana, vai jaunu mācību tehnisko līdzekļu ieviešana ir saucama par reformu. Tās ir blakus lietas. Ikvienas sistēmas pamats taču ir principi, pēc kuriem šī sistēma darbojas.
Valsts nākotnes neskaidrs redzējums, nožēlojami zemais statuss un ar to saistītais niecīgais atalgojums, aizvien pieaugošā atbildības nasta un nespēja nodarboties ar sevis kā personības izkopšanu nokauj radošo garu pat ļoti apņēmīgiem cilvēkiem. Un tad uz priekšu dzen vairs vienīgi inerce un rutīna. Īstenībā tās dzen atpakaļ – vispirms jau uz sevis kā personības noplicināšanu un tālāk arī uz sistēmas sairumu. Sanāk apburts aplis.
Manuprāt, skolas galvenais uzdevums ir iemācīt atšķirt un saprast, kas ir kas. Tā šodien daudziem ir milzīga problēma, viņi jūtas un uzvedas kā apmaldījušies. Tādi ļaudis klīst arī pa varas gaiteņiem, kaut ko runā par eiropeiskām vērtībām, bet savējās nepazīst un līdz ar to nekritiski pieņem pilnīgi visu, ko tik milzīgā daudzumā Latvijā dzen iekšā pasaules vēji. Vidusskolu beigušam cilvēkam būtu jāspēj atbildēt uz jautājumiem: kas es esmu un kas ir citi, kur ir manas saknes, kā man tādam trīsvienīgam (gars, dvēsele un miesa) sadzīvot pašam ar sevi un citiem, ko nekādos apstākļos neklājas darīt, kas ir pārejošas un kas mūžīgas vērtības, kā man pārbaudīt savas, nepārkāpjot citu robežas.
Globalizētās pasaules spiediens ir milzīgs, gluži kā nirstot okeānā. Kā mums tajā neizšķīst laikā, kad tiekam tieši uz to skubināti? Nav iespējams noturēties, nesaprotot, kādēļ tas jādara. Sevis kā indivīda un savas tautas vienreizības apzināšanās, ir galvenais šī laika jautājums. Saglabāt savu patību mazām tautām nekad nav bijis viegli. Tas, ko saucam par latviskumu, ir bijis un būs vienmēr apdraudēts. Tā ir nebeidzama cīņa nevis pret lielo un apdraudošo, bet par mazo, kas savā dziļākajā būtībā ir liels un skaists.
