Vakar vakarā gāju Rīgā pa ielu un ieraudzīju drausmīgu reklāmu. Kaut kāds susliks, žurka vai cits ērms ar koka mēslu dakšām.
Atgādināja bildi no internetā klīstošajām slaidrādēm, kur peles cilvēku apģērbos dara cilvēku darbus, manipulē ar cilvēku priekšmetiem un kas laikam ir smieklīgi. Vismaz tas tā tiek pasniegts - cik smieklīgi, ka pele vai kāmis raksta ar mazu datoriņu, lai gan patiesībā pele vai kāmis ir atbalstījies uz koka klucīša, kas atgādina datoru.
Teksts uz plakāta arī pabaiss - Tev nav jābaidās, jo viņi baidās.
Sak, ņem savus etnogrāfiskos mēslu sakumus un uz priekšu! Atlaist saeimu, kas taču pašu ievēlēta, klausoties dārgi samaksātus politiskās reklāmas sīrupa vārdus - vārdu masu, kas zombē darīt pa labam, darīt pareizi, balsot pareizi, būt labam, būt savējam, iekļauties.
Šoreiz ar sakumiem uz priekšu par cita grupējuma interesēm, jo lietas vienmēr virza kāda cilvēku grupa, līderi. Arī pilsoniskā sabiedrībā, jo visi nekad vienlaicīgi nebūs priekšā.
Atšķirība tikai tāda, ka demokrātiskā sabiedrībā var būt daudz priekšpušu, ne tikai viena pareizā. Ka pa laikam airē arī citi un bez pātagas, arī nepieķēdēti pie sava sola, bet laiva peld uz priekšu.
Plakāts ar peli bija novietots tajā pašā reklāmas stendā, kur pirms neilga laika bija Stendzenieka ražotās reklāmas raķetes, buldozeri - Šlesera spēks.
Tikpat biedējoši un tikpat caurredzami - demonstrēt savu spēku. Buldozera vienaldzību pret peles alām, peles mērķiem un peles dzīvi un peles apņēmību ar koka sakumiem iet pret buldozeru.
Atšķiras konteksts, bet ne izpausmju veids. Tajā pašā ielu krustojumā runāt par spēku, varu un viedokli.
Dzīvošana ārpus trulās reklāmas vides un informācijas gūšana internetā pagaidām attaisnojas. Kamēr politiķi atjēgsies, ka arī te, virtuālajā telpā, (ne tikai uz ielām, avīzēs, radio, televīzijā) dzīvo auditorija, kam var iesmērēt savu produktu, tūkstoš reižu atkārtojot "es esmu labs, es esmu labs, es esmu labs".
Protams, arī te ir viedokļi, aicinājumi un mājaslapas. Tas ir, informāciju var meklēt pats, vērtēt un analizēt. Jo internetā ir teksti, viedokļi, likumi un pārdomas. Nevis sprasta demagoģija, ar zilipelēku seju TV ekrānā biedējot ar krievu nākšanu jau bezmaz svētdien pēc referenduma vai publiskajā telpā novietojot peli ar sakumiem.
Tai brīdī, iedama pa ielu garām plakātam, domāju - vai man kā vēlētājam sevi būtu jāmanifestē kā peli?
Sak, kamēr kaķis Rīgā, peles pa galdu danco? Vai - sēdi, sēdi savā alā un tad ātri pie gardumiem, kamēr valdība neredz?
Savā ziņā pēdējais atbilst patiesībai, jo argumenti par vai pret referendumā pausto aicinājumu tautai pieškirt tiesības atlaist saeimu izskanēja dīvainā kontekstā.
Argumenti pret šādām tiesībām - peles nezina, ko kaķis domā un dara, lai peles varētu dzīvot mierīgi, jo atnāks kaimiņu lācis, tas apēdīs visas peles. Reizēm kaķim ir jāpieņem nepopulāri lēmumim, jāapgraiza peļu budžets vai kāda pele jāupurē.
Tāpēc pelēm jādara to, ko kaķis saka, jo peles pašas nevar valdīt - tāpēc jau viņas nav kaķis. Peles nezina, ko dara.
Argumenti par šādām tiesībām - pelēm ir jāizmanto tiesības parādīt kaķim, cik ļoti pelēm nepatīk kaķis un tā gulēšana, avīžu lasīšana un slepenās sarunas tai laikā, kad kaķim būtu jālemj par peļu tiesībām. Galvenais, pelēm ir jāiegūst tiesības padzīt šo kaķi un no sava vidus izvēlēties citu kaķi.
Bez tam nekad nevar zināt, kad vēl būs šāda izdevība, kad vēl peles tiks pie teikšanas. Pelēm ir jārunā, kamēr tās klausās vismaz citas peles. Varbūt sadzirdēs arī kaķis, nokaunēsies un kļūs labs. Ņems vērā referenduma pieredzi.
Gada karstākā diena izvērtās karsta. Neatceros, kad vēl būtu satikusi vēlēšanu iecirknī tik daudz cilvēku. Vecu, pusmūža un jaunu. Tāpēc izbrīna, ka Rēzeknes rajonā tik zema balsotāju aktivitāte.
Mums ģimenē gan iegājies, ka balso visi vienmēr. Pat nesaprotu, kāpēc. Reiz biju nodevusi pasi vēstniecībā, lai taisītu vīzu. Tai reizē paliku mājās.
Bet šoreiz manīju pavisam izčākstējušus pensionārus un pavisam zaļus jauniešus, kam taču laikam jau ir balsstiesības. Parasti taču visi referendumi ir pensionāru daļa, jo viņi tic radio un TV balsīm un iet balsot. Droši vien jauniešiem ir vairāk skepses pret tradicionālajiem informācijas devējiem. Vai arī lielāka alerģija pret solījumiem.
Galu galā, pat tie, kam šobrīd ir 30-35 gadi, kā personības ir izveidojušies mūžam mainīgā vidē, kur mainās, zūd un rodas vērtības, apstākļi un virziens. Kur nav nekā prognozējama, jo pēc brīža viss būs citādi. Kur vēsturi mācās no vienām grāmatām, bet eksāmenā jau ir jārunā kaut kas pilnīgi cits, jo pa šo laiku ir mainījusies vēstures izpratne.
Vai referendums kaut ko ir mainījis?
Vai kaķis ņems vērā peļu viedokli? Tas ir, vai pašām pelēm ir viedoklis, ko tās nemainīs tuvāko 2-3 gadu laikā un vai peles spēs saglabāt sevī alkas izlīst no alas un dancot pa galdu?
Mani izbrīna un šokē varas partiju sajūsma, ka nekas taču nav noticis, viss ir mierīgi un mēs svētdien esam pamodušies vecajā Latvijā, kur nekas nav mainījies. Ka nekas arī nav jāmaina.
Sakopojot visu savu padomju un postpadomju pieredzi un teorētiskās zināšanas, tas man atgādina totalitāras varas attieksmi.
Pagaidām vara ļauj izteikt arī citu viedokli un nebloķē nevēlamas izpausmes, tajā skaitā blogu serverus un nefiltrē virtuālo informācijas plūsmu kā Baltkrievijā, Uzbekistānā un citās līdzīgu virzienu izvēlējušās valstīs. Bet tā izliekas neredzam paralēlo, ignorē to un ar saldām alkām cenšas uzurpēt varu domāt un runāt.
Visprecīzāk no šajās dienās lasītā, tas ir, vienā teikumā šī laika noskaņu izlasīju žurnālista Kārļa Streipa blogā "Kārļa Streipa pārdomas par dzīvi", kas kopš šī gada 29. jūnija ir lasāms nevis portālā www.diena.lv, bet gan blogu servera Blogspot telpā.
"Sabiedrībai nav vajadzīgas tiesības atlaist Saeimu tik, cik tai ir vajadzīga Saeima, kuru nav vajadzīgs atlaist."
Kāpēc peles neieguva tiesības atlaist saeimu? Kāpēc kaķis tagad mierina peles, ka nekas ļauns nav noticis?
Kāpēc valdība pret tautu izturas kā pret mazu bērnu, ko pēc nedarba kušina - nekas, nekas taču nav noticis. Viss būs labi.
Mamma un tētis parūpēsies, lai tu vairs nekad neapdedzinātos pie plīts. Mamma būs nomodā par tevi līdz tavam nāves brīdim.
Kuš, kuš, kuš.
Atgādināja bildi no internetā klīstošajām slaidrādēm, kur peles cilvēku apģērbos dara cilvēku darbus, manipulē ar cilvēku priekšmetiem un kas laikam ir smieklīgi. Vismaz tas tā tiek pasniegts - cik smieklīgi, ka pele vai kāmis raksta ar mazu datoriņu, lai gan patiesībā pele vai kāmis ir atbalstījies uz koka klucīša, kas atgādina datoru.
Teksts uz plakāta arī pabaiss - Tev nav jābaidās, jo viņi baidās.
Sak, ņem savus etnogrāfiskos mēslu sakumus un uz priekšu! Atlaist saeimu, kas taču pašu ievēlēta, klausoties dārgi samaksātus politiskās reklāmas sīrupa vārdus - vārdu masu, kas zombē darīt pa labam, darīt pareizi, balsot pareizi, būt labam, būt savējam, iekļauties.
Šoreiz ar sakumiem uz priekšu par cita grupējuma interesēm, jo lietas vienmēr virza kāda cilvēku grupa, līderi. Arī pilsoniskā sabiedrībā, jo visi nekad vienlaicīgi nebūs priekšā.
Atšķirība tikai tāda, ka demokrātiskā sabiedrībā var būt daudz priekšpušu, ne tikai viena pareizā. Ka pa laikam airē arī citi un bez pātagas, arī nepieķēdēti pie sava sola, bet laiva peld uz priekšu.
Plakāts ar peli bija novietots tajā pašā reklāmas stendā, kur pirms neilga laika bija Stendzenieka ražotās reklāmas raķetes, buldozeri - Šlesera spēks.
Tikpat biedējoši un tikpat caurredzami - demonstrēt savu spēku. Buldozera vienaldzību pret peles alām, peles mērķiem un peles dzīvi un peles apņēmību ar koka sakumiem iet pret buldozeru.
Atšķiras konteksts, bet ne izpausmju veids. Tajā pašā ielu krustojumā runāt par spēku, varu un viedokli.
Dzīvošana ārpus trulās reklāmas vides un informācijas gūšana internetā pagaidām attaisnojas. Kamēr politiķi atjēgsies, ka arī te, virtuālajā telpā, (ne tikai uz ielām, avīzēs, radio, televīzijā) dzīvo auditorija, kam var iesmērēt savu produktu, tūkstoš reižu atkārtojot "es esmu labs, es esmu labs, es esmu labs".
Protams, arī te ir viedokļi, aicinājumi un mājaslapas. Tas ir, informāciju var meklēt pats, vērtēt un analizēt. Jo internetā ir teksti, viedokļi, likumi un pārdomas. Nevis sprasta demagoģija, ar zilipelēku seju TV ekrānā biedējot ar krievu nākšanu jau bezmaz svētdien pēc referenduma vai publiskajā telpā novietojot peli ar sakumiem.
Tai brīdī, iedama pa ielu garām plakātam, domāju - vai man kā vēlētājam sevi būtu jāmanifestē kā peli?
Sak, kamēr kaķis Rīgā, peles pa galdu danco? Vai - sēdi, sēdi savā alā un tad ātri pie gardumiem, kamēr valdība neredz?
Savā ziņā pēdējais atbilst patiesībai, jo argumenti par vai pret referendumā pausto aicinājumu tautai pieškirt tiesības atlaist saeimu izskanēja dīvainā kontekstā.
Argumenti pret šādām tiesībām - peles nezina, ko kaķis domā un dara, lai peles varētu dzīvot mierīgi, jo atnāks kaimiņu lācis, tas apēdīs visas peles. Reizēm kaķim ir jāpieņem nepopulāri lēmumim, jāapgraiza peļu budžets vai kāda pele jāupurē.
Tāpēc pelēm jādara to, ko kaķis saka, jo peles pašas nevar valdīt - tāpēc jau viņas nav kaķis. Peles nezina, ko dara.
Argumenti par šādām tiesībām - pelēm ir jāizmanto tiesības parādīt kaķim, cik ļoti pelēm nepatīk kaķis un tā gulēšana, avīžu lasīšana un slepenās sarunas tai laikā, kad kaķim būtu jālemj par peļu tiesībām. Galvenais, pelēm ir jāiegūst tiesības padzīt šo kaķi un no sava vidus izvēlēties citu kaķi.
Bez tam nekad nevar zināt, kad vēl būs šāda izdevība, kad vēl peles tiks pie teikšanas. Pelēm ir jārunā, kamēr tās klausās vismaz citas peles. Varbūt sadzirdēs arī kaķis, nokaunēsies un kļūs labs. Ņems vērā referenduma pieredzi.
Gada karstākā diena izvērtās karsta. Neatceros, kad vēl būtu satikusi vēlēšanu iecirknī tik daudz cilvēku. Vecu, pusmūža un jaunu. Tāpēc izbrīna, ka Rēzeknes rajonā tik zema balsotāju aktivitāte.
Mums ģimenē gan iegājies, ka balso visi vienmēr. Pat nesaprotu, kāpēc. Reiz biju nodevusi pasi vēstniecībā, lai taisītu vīzu. Tai reizē paliku mājās.
Bet šoreiz manīju pavisam izčākstējušus pensionārus un pavisam zaļus jauniešus, kam taču laikam jau ir balsstiesības. Parasti taču visi referendumi ir pensionāru daļa, jo viņi tic radio un TV balsīm un iet balsot. Droši vien jauniešiem ir vairāk skepses pret tradicionālajiem informācijas devējiem. Vai arī lielāka alerģija pret solījumiem.
Galu galā, pat tie, kam šobrīd ir 30-35 gadi, kā personības ir izveidojušies mūžam mainīgā vidē, kur mainās, zūd un rodas vērtības, apstākļi un virziens. Kur nav nekā prognozējama, jo pēc brīža viss būs citādi. Kur vēsturi mācās no vienām grāmatām, bet eksāmenā jau ir jārunā kaut kas pilnīgi cits, jo pa šo laiku ir mainījusies vēstures izpratne.
Vai referendums kaut ko ir mainījis?
Vai kaķis ņems vērā peļu viedokli? Tas ir, vai pašām pelēm ir viedoklis, ko tās nemainīs tuvāko 2-3 gadu laikā un vai peles spēs saglabāt sevī alkas izlīst no alas un dancot pa galdu?
Mani izbrīna un šokē varas partiju sajūsma, ka nekas taču nav noticis, viss ir mierīgi un mēs svētdien esam pamodušies vecajā Latvijā, kur nekas nav mainījies. Ka nekas arī nav jāmaina.
Sakopojot visu savu padomju un postpadomju pieredzi un teorētiskās zināšanas, tas man atgādina totalitāras varas attieksmi.
Pagaidām vara ļauj izteikt arī citu viedokli un nebloķē nevēlamas izpausmes, tajā skaitā blogu serverus un nefiltrē virtuālo informācijas plūsmu kā Baltkrievijā, Uzbekistānā un citās līdzīgu virzienu izvēlējušās valstīs. Bet tā izliekas neredzam paralēlo, ignorē to un ar saldām alkām cenšas uzurpēt varu domāt un runāt.
Visprecīzāk no šajās dienās lasītā, tas ir, vienā teikumā šī laika noskaņu izlasīju žurnālista Kārļa Streipa blogā "Kārļa Streipa pārdomas par dzīvi", kas kopš šī gada 29. jūnija ir lasāms nevis portālā www.diena.lv, bet gan blogu servera Blogspot telpā.
"Sabiedrībai nav vajadzīgas tiesības atlaist Saeimu tik, cik tai ir vajadzīga Saeima, kuru nav vajadzīgs atlaist."
Kāpēc peles neieguva tiesības atlaist saeimu? Kāpēc kaķis tagad mierina peles, ka nekas ļauns nav noticis?
Kāpēc valdība pret tautu izturas kā pret mazu bērnu, ko pēc nedarba kušina - nekas, nekas taču nav noticis. Viss būs labi.
Mamma un tētis parūpēsies, lai tu vairs nekad neapdedzinātos pie plīts. Mamma būs nomodā par tevi līdz tavam nāves brīdim.
Kuš, kuš, kuš.
