Ja ļautiņiem paprasītu, kur viņi labprātāk dzīvotu, ja kabata ļautu – vai mazā mājiņā, no kuras logiem caur priedēm saskatāms liedags un jūra līdz apvārsnim, vai līdzīga izmēra dzīvoklī ar balkonu daudzstāvu māju masīvā –, man šķiet, ka gandrīz visi izvēlētos pirmo variantu, un es būtu patiesi izbrīnīts par tiem, kuri izvēlētos otro variantu, un labprāt dzirdētu viņu apsvērumus.
Neko nevar padarīt, evolūcijas laikā lielāko tiesu cilvēks ir izveidojies par estētu, kuram patīk skaista ainava ar ūdeņiem, reljefu, floru un faunu, patiesībā viņš ir gana zaļš, jo tiecas pie dabas un svaiga gaisa. Tā tas ir visā pasaulē, tā tas ir arī pie mums, jo kā gan varētu izskaidrot kaut vai milzīgos sastrēgumus, izbraucot no Rīgas piektdienas pēcpusdienā un atgriežoties pilsētā svētdienas vakaros vai pirmdienas rītos. Šeit es nedomāju šaurās ielas, bet gan neskaitāmās ģimenes, kas dodas uz lauku mājām, vasarnīcām, viesu namiem un izklaides pasākumiem.
Gan jau daudzi ir pamanījuši, ka dzīvē ne viss ir viennozīmīgs, bet vairāk vai mazāk saistīts ar pretrunām. Patiesībā, ja nebūtu pretrunu, tad tas būtu tāds nedabīgs, neveselīgs stāvoklis. Varbūt jūs esat pamanījuši cilvēkus, kuri slikti sadzīvo ar pretrunām, citiem vārdiem, viņiem pastāv tikai viņu viedoklis un atšķirīgais ir nepieņemams… sāku aizrauties, laiks tomēr atgriezties pie pamattēmas.
Lūk, izskatās, ka cilvēks varētu būt gana zaļš, jo meklē apkārtējā dabā gan veselīgu gaisu, ūdeni un pārtiku, gan priecājas par dabas skaistumu un cenšas radīt savu skaistumu māju, parku un dārzu izskatā. Protams, ne visiem sanāk vienlīdz labi, jo ne visi ir vienlīdz talantīgi, spējīgi, centīgi un zinoši. Tai pašā laikā ir arī cilvēki, kuri uzskata, ka viņi noteikti ir daudz zaļāki par pārējiem, ka cilvēks ir viens negants un riebīgs radījums, kurš to vien tik cenšas, kā darīt pāri dabai ar globālo sasilšanu, reljefa izārdīšanu, floras un faunas sugu iznīcināšanu un citiem briesmu darbiem. Lai šo briesmoni apturētu, viņš noteikti jānorobežo no visa zaļā, pat iztēlojos, ka viņi būtu priecīgi iespundēt visus cilvēkus dzīvoklīšos daudzstāvu māju masīvos ar trūcīgi zaļu apkārtni. Līdzīgi kā vieds rakstnieks ir teicis – visi cilvēki ir zaļi, bet daži cilvēki ir zaļāki…
Tā arī notiek, pretdarbības sit augstu vilni, zaļie plēšas pēc mājiņas, no kuras logiem varētu redzēt liedagu un apvārsni, bet zaļākie ar savu modro aci tos trenkā, ņemot talkā likumus un institūcijas. Laiku pa laikam var lasīt par šīs cīņas ainām, piemēram, gana turīga automašīnu tirgotāja saka, ka viņa būs Kolkasraga zaļuma atbalsts, toties zaļākie apgalvo, ka aiz zaļās fasādes slēpjas mantrausīgs briesmonis, kam noteikti jāuzrīda pārbaužu un izmeklēšanas asais knābis.
Vai tad mums zemes trūkst? Latvijā uz vienu kvadrātkilometru sanāk 36 iedzīvotāji vai uz vienu iedzīvotāju gandrīz trīs hektāri zemes. Jūras krasta līnijas gan visiem nepietiek – katram iedzīvotājam tiek tikai ceturtdaļa metra, bet ir „izredzētie”, kuri no mājas terases var skatīties saulrietus jūrā, kuriem ir savas pludmales metri un par kuriem vienmēr būs jautājums – vai tas ir godīgi [attiecībā pret pārējiem]? Zīmīgs ir citāts no sūdzības institūcijām, kas uzsāka Kolkasraga konfliktu – „Vai tiešām jūs pieļausiet, ka tiek likvidēts Slīteres dabas liegums, lai daži, vispārākie pār visiem, Kolkasraga smailē, nolaupot to Latvijas tautai, izbūvētu savu ekskluzīvo vasarnīcu ciematu?” Tā vien šķiet, ka sabiedrības pretrunas pastāv nevis attieksmē pret zaļumu, to izmanto kā izkārtni, bet gan izpratnē par tikumiem un likumiem, trūcīgumu un turīgumu, neizbēgamo konkurenci tajā visā.
Bet nu būtu tā kā laiks pievērsties otram virsrakstā minētam vārdam. Par šo ārkārtīgi plašo tematu varētu runāt un spriest stundām, jo tas ietver sevī gan svaigu gaisu, gan tīru ūdeni, gan nepiesārņotu pārtiku, gan fiziskas aktivitātes, gan savstarpējās attiecības ģimenē un sabiedrībā. Varētu spriedelēt, kāpēc cilvēki izvēlas vai neizvēlas dzīvot veselīgi, vai viņiem tas ir pieejams un saprotams, vai tas ir lēti vai dārgi. Tomēr šai rakstā pieskaršos tikai jau pieminētai jūras malai.
Agrākie zvejnieku ciemati, kas apjoza Latviju, saprātīgi paslēpušies no aukstajiem ziemas vējiem aiz kāpām, laikam pārvērtušies par mājvietu dažādu profesiju un gada gājumu iedzīvotājiem. Iedomājos, ka manā pusē pie Vidzemes jūrmalas tajos dzīvo simtiem, varbūt pat tūkstošiem iemītnieku.
Pavasarī man uzradās vajadzība spēcināt sirdi, plaušas un kāju muskuļus, tāpēc no dažādām iespējām izvēlējos braukt ar divriteni gar jūras malu gandrīz katru rītu. Vienalga, kāda gaisa temperatūra un kāds pūš vējš. Minu pedāļus un galvā nāca visādas domas – ka tev par šo iespēju vispār nekas nav jāmaksā, ja nu vienīgi par riteni, ka pašsajūta pēc tam ir lieliska, ka tu redzi, kā mainās jūras krasts, kā kliedz un peld putni, kā bebrs barojas pie krastā izskalota koka. Tai pašā laikā jutos krietni pārsteigts, ka ik rītu, skatoties uz abām pusēm kilometriem tālu, labākajā gadījumā ieraudzīju kādu kundzi, kura izvedusi pastaigā lielus suņus, vai kādu kungu, kurš ar paceltām rokām nekustīgi tvēra uzlecošās saules enerģiju.
Jūras mala bija tukša, neviens no šiem simtiem un tūkstošiem, kuriem izdevies iekārtoties dzīvei blakus jūrai, to neizmantoja. Neviens nestaigāja ātrā solī, neviens neskrēja, neviens neminās ar riteni vai izvingrināja un izstaipīja savus locekļus. Iztēlojos, kā viņi cenšas pēc iespējas ilgāk pagulēt, iemest kaut ko mutē brokastu vietā, ielekt automašīnā, lai pēc nervozas dīdīšanās rīta sastrēgumos nokļūtu savās darba vietās lielpilsētā.
Tā arī turpinu mīties ar riteni pa pludmales smiltīm un šad tad strostēju pats sevi, ka man bijusi dota lieliska iespēja tik bieži baudīt spēcinošo jūras gaisu, vērot apvārsni, smilšaino pludmali, priedes kāpās, bet pats gadu desmitiem esmu bijis tāds pats kā pārējie.
