Ogres Mūzikas svētku Opermūzikas koncertu, protams, neapmeklēja Valsts prezidents un ar savu klātbūtni nepagodināja Alla Pugačova un viņas kārtējais mīļākais. Toties šajos svētkos bija neparasti daudz jaunu cilvēku ar maziem bērniem. Turklāt, atšķirībā no citiem brīvdabas pasākumiem, kad jaunā paaudze nelaiž garām iespēju kārtīgi izdauzīties, šoreiz tie pārsvarā, piespiedušies vecākiem, klausījās mūziku vai arī mazākie - mierīgi gulēja savos ratiņos. Vēl, atšķirībā no Jūrmalas, Ogrē biļetes cena nebija rakstāma ar trim cipariem un pat ne ar diviem, tāpēc pilnīgi loģiski, ka šo pasākumu neapmeklēja neviens miljonārs. Un, ja tomēr kāds bija, tas visticamāk ieradās kājām pāri Ogres tiltiņam, nevis limuzīnā. Ņemot vērā, ka nebija miljonāru, nesekmējās arī šampanieša un pat alus tirdzniecība pasākuma vietā. Šie produkti bija dabūjami bez rindas un piedāvājums ievērojami pārsniedza pieprasījumu, tāpēc jācer, ka vietējie kooperatori atpelnīja vismaz ceļa naudu. Atšķirībā no „Jaunā viļņa”, Ogrē dāmas nebija rotājušās ar briljantiem, kurus nēsājot, līdzi jāņem divi apsargi, toties daudzām galvā bija salmu cepures un viņas izskatījās ļoti eleganti. Apsardze, protams, bija arī Ogrē, bet, tā kā publika, kuru valdzina opera, parasti nezog, nekaujas un rupji nelamājas, tad darba tai praktiski nebija.
Tomēr, ņemot vērā, ka tādā garā varētu turpināt vēl diezgan ilgi, taupīsim laiku un ķersimies pie galvenā. Jā, kas tad īsti bija kopējs pasākumam Ogrē ar pasākumu Jūrmalā? Kas tos vienoja šajā laikā, kad starp dažādām sociālajām grupām un sabiedrības slāņiem arvien grūtāk atrast kaut ko kopēju? Šajā laikā, kad sabiedrība totāli noslāņojas un cilvēki dzīvo it kā pilnīgi dažādās pasaulēs, atšķirdamies cits no cita ne tikai pēc vecuma vai dzīves vietas, bet arī ekonomiskā stāvokļa, izglītības, pasaules uztveres, pašapziņas līmeņa, vērtību sistēmas, dzīves pieredzes un stila. Jā, kas tad īsti mūsdienās var vienot divas pilnīgi dažādas pasaules?
Atklāti sakot, acīmredzot tikai tas, ka tie, kuri sestdienas vakarā bija Ogrē, neapskauda tos, kuri tobrīd atradās Jūrmalā, un tie, kuri atradās Jūrmalā, neapskauda tos, kuri bija Ogrē. Un tas arī diemžēl viss.
„Jaunais vilnis”, kurš pirmajos gados vēl izskatījās puslīdz ciešams, šogad bija diezgan baiss atgādinājums par to kultūras telpu, kurā mēs visi, kas vecāki par astoņpadsmit gadiem, kādreiz bijām. Tas bija diezgan šausminošs atgādinājums par lielo brāli, kurš mazajam brālim (bet varbūt māsiņai, kā liecināja svētdienas koncerta noslēgums) atnesis kultūru. Tik tiešām gan kopumā, gan niansēs šajā pasākumā izpaudās ne tikai pilnīgi cita mentalitāte un eiropietim grūti pieņemama bezgaumība, bet arī kaut kas no diža aizbildnieciskuma, lai neteiktu pedofilijas. Kaut vai attiecībā uz Alločku, kura atveda uz Latviju parādīt savu jauno mīļāko, kas pēc gadiem varētu būt viņas mazdēliņš. Bet Dievs ar Pugačovu un viņas mīļākajiem. Mani daudz vairāk uztrauc, ka mūs atkal grib dabūt atpakaļ šajā kultūras telpā un mūsu mediji kā tādas aklas vistas metas uzknābāt šo zelta graudiņu.
Protams, var jau teikt, ka tas ir tikai šovs, ka pagājušajā gadā „Jaunais vilnis” Latvijā atstāja ap 4 miljoniem latu un šogad šī summa noteikti būs daudz lielāka. Bet vai tiešām ar mums jau ir tik tālu, mēs esam tik zemu krituši un garīgi nabagi kļuvuši, ka uzskatām – viss ir pērkams par naudu un beigu beigās ar naudu arī mērāms.
Tāpēc par laimi... Par laimi, Latvijā ir ne tikai Jūrmala, bet arī Ogre. Un es ceru, ka vienmēr arī būs! Jo tā nav tikai autora metafora, bet arī zināmā mērā nācijas garīgās veselības jautājums.
