Kā jau paredzēju, rakstot iepriekšējo blogu, protams, neizpaliek iebildumi, pretenzijas un kritika gan par pasākuma organizāciju, gan programmu, gan režiju, gan dažādiem mākslinieciskās kvalitātes jautājumiem. Ņemot vērā, ka nupat četriem to vadītājiem piešķirtas palielas naudas summas – tūlīt noteikti ies vaļā kašķis arī par tām. Tomēr līdz šim, kā jau parasti, visbiežāk tika un tiek runāts par stipri nebūtiskām vai tīšuprāt pārprastām lietām.
Piemēram, patētiski vaicājot, kāpēc atklāšanas koncertā uz estrādes neredz sirmas galvas. Naivi brīnoties, kāpēc uz lielajiem ekrāniem tik maz dziedātāju tuvplānu, bet TV to ir daudz vairāk. Vai arī paužot svētu sašutumu par helikopteru, kas pašreizējai paaudzei traucējis baudīt svētkos, jo dažas minūtes riņķojis virs estrādes, lai varētu nofilmēt Dziesmu svētku kopskatu no gaisa nākamajām paaudzēm. Nezin kāpēc (laikam arī to prasa publiskās un sadzīviskās kritikas „labais tonis”), analizējot svētku norisi un to māksliniecisko kvalitāti, tiek pieminēti pērkamie politiķi. Vai nav vienalga kuri, bet tā viņiem vajag! Un iedzelts Valsts prezidentam, ka tas izpelnījies „vairāku koristu aplausus”, rosinot dziedāšanu iekļaut kā obligāto mācību priekšmetu skolu mācību programmās. Man gan šķita, ka aplaudēja visi dziedātāji. Un pat daudzi skatītāji, jo priekšlikums tiešām vērā ņemams un īstā reizē rosināts. Faktiski pašlaik dziedāšana ir padzīta no skolām.
Nezinu, kas tas ir – neapjausta lieluma mānija vai nepārvarams mazvērtības komplekss –, kas liek mums vispirms visā redzēt negatīvo. Kaut vai sīkumos, kaut vai nebūtiskajā, kaut vai no pasākuma stipri attālinātajā, bet galvenais - negatīvo. Un tikai pēc tam mēģināt apjēgt, par ko īsti bijusi runa un kas mums ticis vēstīts. Līdz paiet gadi un mēs paši esam stāvā sajūsmā par to, ko reiz kritizējām.
Tieši tā arī šoreiz. Kamēr ārzemnieki pēc redzētā pārsteigti mēmi klusē, latvieši braši bārsta cits citam adresētus pārmetumus. Tātad tik tiešām pašlaik vienīgi mēs paši esam sev vislielākie pretinieki. Arī Dziesmu svētkos. Kā jau to paredzēju, rakstot šeit pat pirms nedēļas.
Vienīgi tobrīd vēl nezināju, ka tuvplānā par to pavisam negaidīti un pilnīgi citā formā Dziesmu svētku Noslēguma koncertā man nāksies pārliecināties pašam. Raugi, iegadījās, ka pārdesmit vietas divās man priekšā esošajās rindās saviem darbiniekiem, cik nopratu, bija iegādājies kāds neliels uzņēmums vai firmiņa. Lieliski, vai ne? Arī man tā šķita. Vismaz sākumā. Pārsvarā jauni un it kā pat visnotaļ simpātiski cilvēki, kas bija ieradušies ar savām draudzenēm un draugiem vai vīriem un sievām.
Tomēr drīz vien situācija krasi mainījās. Izskatījās, ka darba laikā viņiem nesanāk demonstrēt kolēģiem savas personības neapvaldāmo šarmu un situētības līmeni, tāpēc tas ar uzviju tika darīts Mažaparkā. Skanot „Vasaras vakaram” un „Ar kristālspodriem stariem”, man paralēli dziesmām nācās noklausīties visu par diviem nesen iegādātiem motorolleriem un, ja vien būtu gribējis, varēju pielaikot arī jaunās ķiveres, kuras ceļoja no vietas uz vietu. Par laimi, uz „Lauztajām priedēm” viņi aizgāja pēc alus. Savukārt, sākot diriģēt goda virsdiriģentiem, kolektīvi devā uz tualeti. Tad pa pāriem atkal pēc alus. Sākot skanēt „Ģērbies saule sudrabota”, daži no jaunekļiem, meitenēm koķeti smejot un vecāko kolēģu uzmundrinošo saucienu pavadīti, mēģināja uztaisīt skatītājos „vilni”. Kad tas neizdevās, apvainojās uz līdzās sēdošajiem un sāka parodēt diriģentus.
Pa vidu bija vēl citas izdarības, tomēr, par laimi, līdz ar „Varoni gaidot” viņi sāka ieklausīties koros. Un izskatījās, ka beidzot dziesmu vara viegli iereibušos jauniešus ir uzveikusi. Bet varbūt es kļūdos, un patiesībā viņus bija uzveicis „Aldara” alus.
Neskatoties uz jau pieminēto pelnīto vai nepelnīto kritiku, kas tika pilināta svētku medus mucā, vienā jautājumā valdīja absolūta vienprātība. Pat vislielākie skeptiķi kā no speciālistu, tā pašu koristu un skatītāju vidus atzina, ka dziedātāji un kori šajos piecos gados uzrādījuši necerētu un negaidītu izaugsmi. Kas audzinās pārējos? Skatītājus un klausītājus? Tos, kuri neprot nedz līdzi dziedāt, nedz pat dziesmas klausīties.
Es nezinu, kādā veidā un vai tas vispār maz iespējams, tomēr pēc paša piedzīvotā māc aizdomas – ja tas nenotiks, tad dziedātāji uz estrādes pamazām arvien vairāk attālināsies no daļas klausītāju, kuri varbūt gribēs saprast, piedalīties un līdzi just, bet nespēs. Un tad viņi savas ambīcijas mēģinās realizēt, noliedzot pirmos, lai vismaz tādējādi paši izceltos uz viņu fona. Kaut vai sīkumos, toties ironiski, sarkastiski un pēc iespējas kaitinošāk. Galvenais, lai tiktu sadzirdēti un ievēroti. Kā to vairāku stundu garumā darīja kādi divi duči jaunu un ne tik jaunu cilvēku, kas sēdēja man priekša Dziesmu svētku Noslēguma koncertā.
Bet ko viņiem pārmest? Cilvēki auguši un diendienā dzīvo publiskā telpā, kur dominē noliegums, kur lietot tādus jēdzienus kā „svēts” un „svētums” ir neglābjami vecmodīgi, bet moderns ir cinisms un ironiska attieksme pret šiem jēdzieniem. Tāpēc nav taču ko brīnīties, ka viņi nespēj adekvāti reaģēt pat uz tādu notikumu kā Dziesmu svētki.
