Tā nu gudrinieki izdomāja – nosauksim Rīgas lidostu par Zigfrīda Annas Meierovica lidostu. Tiesa, vārds nav īsti labskanīgs un arī pagrūti izrunājams, toties personība Latvijas politikā liela. Tad nu mēģināsim pierādīt pārējai pasaulei, cik tā liela.
Bet, pirms mēģināt kaut ko pierādīt citiem, varbūt padomāsim, ko mēs paši zinām par Zigfrīdu Annu Meirovicu?
Jā, piedalījies latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanā, panācis, ka britu ārlietu ministrs 1918. gada novembrī Viņa Majestātes valdības vārdā atzina Latviešu Nacionālo padomi (LNP) de facto, piedalījies Parīzes miera konferencē 1919. Gadu vēlāk Romā, Parīzē un Londonā panācis Latvijas de jure atzīšanu. No 1918. līdz 1924. gadam bijis ārlietu ministrs un pa diviem lāgiem arī Ministru prezidents. Gājis bojā autokatastrofā un bijis divreiz precējies.
Daudz mazāk jau būs to, kas zinās, ka savu karjeru Meierovics sāka kā baņķieris, dibinot Rīgas Lauksaimniecības Centrālbiedrības savstarpējo kredītbiedrību un kļūdams tās direktors. Tad pārmeties uz kultūru, būdams Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas kultūras biroja vadītājs. Nodibinoties LNP, kļuva par tās finanšu nodaļas vadītāju, bet, pats galvenais, ārzemēs viņš uzturējās un de fakto atzīšanu panāca par šīs organizācijas līdzekļiem un ar tās pilnvarām kabatā. Tomēr tas ne mazākā mērā netraucēja pēc tam, kad Ulmanis naktī 17. un 18. novembri nodibināja Tautas padomi un atstūma no varas LNP, kļūt par jaunizveidotās valdības ārlietu ministru. Tāds nu reiz bija tas laiks, kur daudzas lietas, ar šodienas acīm raugoties, ir pilnīgi neizprotamas.
Tāpēc vēl mazāk būs tādu, kas zinās, ka 1917. gada oktobrī Goldmaņa dzīvoklī, kad tika dibināta Nacionālā padome, Meierovics kā Zemnieku savienības pārstāvis bija kategoriski pret neatkarīgu Latviju un iestājās vienīgi par federāciju ar Krieviju, sarādams neatkarības idejas sludinātājus, ka tie ved tautu postā. Savukārt de fakto atzīšanu viņš panāca, lielā mērā pateicoties kādam Henrijam Simsonam, kurš nobruģēja tam ceļu uz valsts iestādēm, nodibināja sakarus ar žurnālistiem un valstsvīriem. Kāpēc Simsona kungs, par kuru vēsture klusē, bija tik ieinteresēts Latvijas neatkarībā un kāds labums viņam no tās atleca, varam tikai minēt? Tāpat kā aizmirstībā nogrimusi patiesība par to, kādēļ pēc neatkarības de jure Meierovics vispirms devās uz Itāliju. Vai tiešām taisnība būtu tiem, kas apgalvo, ka itāliešu nesavtīgā iestāšanās Sabiedroto padomē par Latvijas neatkarību bijusi diezgan savtīga, jo kāds kādam tur esot kaut ko esot samaksājis? Skaidrs, ka šitādas lietas negribas un laikam arī nevajag atcerēties. Tāpat kā faktu, ka Meierovica vārds iepretim amatam "ārlietu ministrs" atradies arī prettautiskajā Andrieva Niedras valdībā, kas tika speciāli izveidota, lai legalizētu vācu varu Latvijā. Šajā amatā viņš gan it kā esot iecelts pret paša gribu vai pašam to nemaz nezinot.
Jā, pretrunu pilna ir mūsu vēsture, tāpat kā personības, kas tajā darbojušās. Un Zigfrīds Anna Meierovics ir apbrīnojams jau ar to vien, ka, šodienas valodā runājot, spējis īstajā laikā atrasties īstajās vietās, darot to, kas tieši tobrīd bija jādara un spējot pats mainīties līdz ar situāciju. Un tā gandrīz 20 gadus no vietas. Izņemot, protams, traģisko bojāeju automobīlisma rītausmā uz Tukuma - Birzules ceļa.Vienīgi, kad lidmašīnas nosēdīsies Zigfrīda Annas Meierovica starptautiskajā lidostā, kā mēs visas šīs pretrunas izskaidrosim ārzemniekiem, no kuriem vairums, balstoties uz pilnīgi citu vēsturisko pieredzi, pieraduši pasauli dalīt baltā un melnā, savukārt cilvēkus - labajos un sliktajos. Bet varbūt neko nevajag skaidrot, jo ļaudīm patīk leģendas un drāmas. Tomēr kā vienādi, tā otrādi – gan lai skaidrotu, gan lai radītu leģendu, kas kļūtu atpazīstama pasaulē, nepieciešama milzu nauda.
Tāpēc šoreiz es pilnībā piekrītu Šleseram (lai gan parasti tieši viņš nāk klajā ar ekstravagantām idejām), ka šī nu vienreiz būtu absolūti bezjēdzīga naudas šķiešana. Turklāt tādas naudas, kas rakstāma vismaz ar sešām nullēm. Jo, pārdēvējot lidostu, mēs pazaudētu jau esošo, atpazīstamo Rīgas vārdu, vietā liekot pilnīgi jaunu un neko neizsakošu.Tātad šāda rīcība būtu galīgi absurda, ja vien... Ja vien tieši nauda šajā pasākumā nav tas noteicošais? Iespējams, miljoni, kas būtu nepieciešami Meierovica vārda popularizēšanai, nevis pats Meierovica vārds, ir galvenais iemesls, kāpēc dzimusi tik ambicioza un patiesībā bezjēdzīga ideja?
Tāpēc varbūt liksim mierā Zigfrīdu Annu Meierovicu! Atdosim viņam to godu, ko šis vīrs ir pelnījis, nevis vazāsim pa lidostām un mēģināsim iepīt savos darījumos.
