Latvijas neatkarība nav tikai militāras uzvaras rezultāts – tā kļuva iespējama, jo sabiedrība noticēja neatkarīgas valsts idejai, iesaistījās tās veidošanā un spēja atrast sabiedrotos. Arī šodien nav citādi – šie nosacījumi joprojām ir valsts neatkarības nosargāšanas pamats, intervijā LV portālam saka militārais vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks VALDIS KUZMINS. Viņš norāda: valsti var zaudēt arī bez kara – brīdī, kad pārstājam tai ticēt.
Satversmes ievadā teikts: “Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās.” Cik lielā mērā Latvijas sabiedrība Neatkarības kara sākumā bija vienota idejā par neatkarīgu valsti un tās aizstāvēšanu?
Noteikti nevar teikt, ka Latvijas sabiedrība 1918. gada beigās bija vienota idejā, ka vēlas dzīvot brīvā, demokrātiskā, liberālā republikā šī vārda tiešā nozīmē, kādu to deklarēja cilvēki, kas 1918. gada 18. novembrī bija sapulcējušies tagadējā Latvijas Nacionālajā teātrī. Tas vēl bija sapnis, kuram tobrīd ticēja vien pārsimts cilvēku.
Tikai Neatkarības kara gaitā pakāpeniski pieauga plašāks atbalsts idejai, ka dzīvošana brīvā neatkarīgā, demokrātiskā, liberālā republikā ir labākais katram Latvijas iedzīvotājam personiski.
Kādi faktori to noteica? Kā norāda vēsturnieks Kārlis Sils, kad 1919. gada 27. jūnijā Kārlis Ulmanis Liepājā nokāpa no kuģa “Saratov” klāja, kur līdz tam bija patvērusies viņa vadītā Pagaidu valdība tai naidīga apvērsuma dēļ, un 8. jūlijā atgriezās Rīgā, sabiedrības milzīgā sajūsma bija pamatota un autentiska.
Pirms Pirmā pasaules kara, tā laikā un arī 20.–30. gados Latvijas sabiedrība bija izteikti sociāldemokrātiska. Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kā to atspoguļoja arī Saeimas vēlēšanu rezultāti, bija populārākā partija ar lielu atrāvienu līdz brīdim, kad 1934. gadā Saeimas darbību pārtrauca Kārļa Ulmaņa apvērsums.
Tādējādi liela daļa sabiedrības cerēja, ka latviešu strēlnieki un ar viņiem kopā atnākušie tā dēvētās Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas pārstāvji ar Pēteri Stučku priekšgalā atnesīs brīvību, kādu nu viņi katrs to bija iztēlojušies. Taču drīz vien nācās secināt, ka kolektivizācija, koncentrācijas nometnes, absolūta mobilizācija padomju Latvijas armijā bez apgādes un bez jebkādas sajēgas – tas, ko atnesa Stučkas valdība, – nav tas, uz ko viņi bija cerējuši.
Kāda gan bija alternatīva? Brīdī, kad Kārlis Ulmanis un Pagaidu valdība nokāpa no kuģa, tas šķita visticamākais, visreālākais politiskais spēks, kurš spēs nodrošināt sociālo, ekonomisko, nacionālo brīvību un citas lietas, uz ko daudzi cerēja. Lielākā daļa Latvijas sabiedrības noticēja Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdības piedāvājumam.
Pievilcīga daudziem šķita ideja par, vienkārši izsakoties, zemes atņemšanu bagātajiem vāciešiem un sadalīšanu nabadzīgajiem latviešiem, par vienlīdzīgām vēlēšanu tiesībām vīriešiem un sievietēm, kuru tobrīd daudzviet Eiropā nebija un par kurām lēma Satversmes sapulce, ko ar milzīgu līdzdalību ievēlēja jau pirms Neatkarības kara noslēguma.
Karš vēl nebija beidzies, bet sabiedrības vairākums saprata un atbalstīja valdību, kura tai varētu piedāvāt vislabākās iespējas nākotnei.
Cik lielā mērā tas bija izšķirīgi uzvarai Neatkarības karā? Cik to noteica militāri, bet cik – sabiedriski politiski procesi?
Tie bija savstarpēji saistīti. Brīdī, kad padomju Latvijas politiskā ideja nomira sabiedrības prātā, nomira arī padomju Latvijas armija. Tā nespēja sevi uzturēt. Teorētiski varam runāt par mobilizāciju, pārtikas un zirgu atņemšanu armijas vajadzībām, taču ilgtermiņā tam nav rezultāta. Ja armijai nav sabiedrības atbalsta, nav cilvēku, kuri vēlas, piemēram, braukt šķūtniekos, vest kājniekus un munīciju, tad tā nespēj darboties efektīvi. Zemnieks atradīs neskaitāmus veidus, kā izvairīties no šīs vešanas. Savukārt, ja viņš tic tam, kāpēc to vajadzētu darīt, ja redz tam jēgu, tad viņš to arī darīs.
Ņemot vērā, ka tūkstošiem bijušo padomju armijas karavīru un virsnieku pārgāja Latvijas armijas rindās, viņi automātiski kļuva par karavīriem, ar kuriem Latvijas armijai vairs nebija jākaro. Tie bija karotāji, kurus bijām ieguvuši “bez maksas”. Tīri matemātiski tas nozīmēja arī milzīgu daudzumu ietaupītas munīcijas un ieroču. Tas bija kritiski svarīgi uzvarai.
Vēl pirms kara beigām Latvijā jau varēja sarīkot Satversmes sapulces vēlēšanas, un 1920. gada sākumā, kad vēl nebija miera lūguma ar Krieviju, mēs jau bijām gatavi demokrātiskā ceļā būvēt savu valsti.
Parasti, atceroties 1919. gada 11. novembra uzvaru pār Pāvila Bermonta vadīto provācisko pretlielinieku militāro formējumu jeb Rietumu brīvprātīgo armiju Rīgā, tiek norādīts uz Latvijas armijas pretpasākumiem ar sabiedroto – britu un franču – karakuģu atbalstu, bet mazāk – par sabiedrības noskaņojumu un atbalstu.
Tas bija visaptverošs. Pret Latvijas neatkarību iestājās divi seni ienaidnieki – apvienojušies vācu un imperiālistiski Krievijas spēki. Skaidrs, ka uzbrukums Rīgai, kuru Pirmais pasaules karš bija žēlojis, Latvijas sabiedrībai nebija pieņemams. Te var runāt par studentu rotu, studentu bataljonu, skolnieku rotu, par brīvprātīgajiem, kas iesaistījās cīņās.
Latvijas armijai bija skaitlisks pārsvars pār bermontiešiem – pretēji mītam par 45 000 bermontiešu. Reāli kaujas laukā viņu bija mazāk par 10 000. Skaitliskais pārsvars, kvantitāte kādā brīdī kļūst par kvalitātes elementu, kas bija mūsu pusē, arī tieši pateicoties sabiedrības atbalstam. Taču es negribētu to salīdzinoši pretnostatīt Latvijas armijas un rietumu sabiedroto nopelniem.
Latvijas bruņotajiem spēkiem gan bermontiādē, gan Neatkarības karā piemita izcila spēja atrast sabiedrotos īstajā vietā un laikā.
1919. gada janvārī, februārī, martā Latvijas bruņotie spēki kopā ar vāciešiem cīnījās pret padomju Latvijas armiju. Pēc tam Cēsu kaujās kopā ar igauņiem cīnījāmies pret vāciešiem, taču faktiski cīnījās igauņi, bet mēs tikai minimāli palīdzējām. Savukārt rudenī ar sabiedroto kara flotes atbalstu karojām pret Bermonta komandēto armiju un kara noslēgumā kopā ar Polijas armiju vēlreiz karojām pret Sarkano armiju.
Kā uz to raudzīties karadarbības kontekstā?
Vai tas kaut kā apšauba Latvijas armijas spējas? Nebūt ne. Arī tagad, piedzīvojot karu Ukrainā, redzam, ka sabiedroto atbalsts nenāk pats par sevi. Par to ir jācīnās, pie tā ir jāstrādā, ir jāpārliecina, jāspēj nodrošināt, lai šāds atbalsts būtu. Tā karadarbībā ir ļoti efektīva spēja, kura nemēdz rasties automātiski.
Bermontiādes kaujās izšķirīgs bija 1919. gada 15. oktobris, desanta operācija pie Daugavgrīvas cietokšņa. Ja sabiedrotie nebūtu “notīrījuši” cietokšņa valni, kur atradās pretinieka ložmetēji, tad operācija, kurā tika ieņemts cietoksnis un pēc tam arī atbrīvota daļa Bolderājas, iespējams, nebūtu izdevusies.
Sabiedroto kuģu atbalsts bija kritiski svarīgs. Gribētu vēlreiz uzsvērt, ka tas neradās pats no sevis. Tas bija Latvijas armijas virsnieku rūpīgs psiholoģiskās ietekmēšanas process, kurā viņi pārliecināja rietumu sabiedroto pārstāvjus – gan britus, gan frančus –, ka viņu interesēs ir atbalstīt mūs. Tika izmantoti dažādi līdzekļi, piemēram, pārspīlējot vācu nodomus un apelējot pie britu karaļa goda.
Vai vēsture var sagatavot nākamajam karam? Kādi ir būtiskākie aspekti, ko Latvijas militārie plānotāji un bruņotie spēki šobrīd, kad karš Ukrainā rada reālu apdraudējumu arī mūsu valstij, varētu mācīties no Neatkarības kara?
Viss, ko minēju iepriekš. Pirmkārt, ir jābūt skaidri saprotamam, nepārprotami definētam kara galarezultātam. Tas ir pamata uzdevums. Nedrīkst būt tā, kā notika pēc Otrā pasaules kara, kad Latvijā savā ziņā stihiski izveidojās vairākas nacionālo partizānu organizācijas, kuras gan deklarēja cīņu pret padomju varu, taču katra savu sapņu Latviju redzēja atšķirīgi. Tikai viena no tām – Pētera Supes jeb “Cinīša” apvienība – deklarēja, ka Satversme vēl aizvien ir spēkā un Latvijas Saeima ir augstākais varas orgāns. Nekādā gadījumā nevaram pieļaut to, kas notika 1939. gadā, kad Kārļa Ulmaņa autoritārā apvērsuma rezultātā mums nebija šāda legāli nepārprotama un precīzi definēta galarezultāta – skaidra redzējuma par to, kāda būs nākamā sapņu Latvija: vai būs jauns vadonis, vai būs jauna Satversme, kāda tā būs, kādi būs pamatprincipi?
1918. gada 18. novembrī Latvijas politiķi spēja vienoties par galarezultātu – brīvu, demokrātisku, liberālu republiku. Satversmes sapulce to uzlika uz papīra, un sabiedrība vienojās, ka vēlas šādu Satversmi, paļaujoties, ka tā nesīs labāku dzīvi. Kad sākas karš, nekādas diskusijas par nākamo Satversmi nav iespējamas.
Raugoties plašākā kontekstā, pēdējo 700 gadu laikā, kopš ir pieejami ticami vēstures avoti par karadarbību ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas reģionā, redzam: tiklīdz esam atstāti vieni paši tikai ar saviem resursiem – vai tas būtu Livonijas kara sākums vai Lielais Ziemeļu karš –, neatkarība un drošība faktiski vairs nav iespējama. Ņemot vērā ģeogrāfiskos apstākļus un mūsu resursu ierobežotību, nespējam sevi aizsargāt bez sabiedrotajiem.
Mūsu drošība ir atkarīga no spējas karot kopā ar sabiedrotajiem. 1939. gadā pamēģinājām, kā ir, ja deklarējam absolūtu neitralitāti, un izrādījās, ka tas nedarbojas.
Mūsdienās uzbrukums vienai NATO valstij nozīmē uzbrukumu visām. Tā ir neatņemama mūsu drošības sastāvdaļa, par ko vēlreiz varu teikt: tas nav mūsu vājums, bet gan spēja īstajā vietā un laikā atrast sabiedrotos, kuri gatavi iet kopā caur uguni un ūdeni. Jebkāda ideja, ka mēs varētu izstāties no NATO, ietaupīt naudu, pamest Eiropas Savienību, ir mūsu sabrukuma sākums pat bez karadarbības.
Kā jau minējāt, sabiedrības gatavība atbalstīt un aizstāvēt savu valsti karā ir izšķirīgi svarīga. Kā, jūsuprāt, šī gatavība vērtējama patlaban, tostarp, salīdzinot ar 1919. gada otro pusi?
Būtiska atšķirība ir sabiedrības iesaistes līmenī organizētas sadarbības formas. Latvijā ir viszemākā sabiedrības iesaiste politiskajās partijās. Šķiet, reizes 10 zemāka nekā Lietuvā, kas ir katastrofiski maz.
Mūsu pēdējo 150 gadu pieredze liecina, ka sabiedrības izaugsme ir iespējama tikai sabiedrības pašorganizēšanās ceļā, sākot no brīvprātīgām ugunsdzēsēju biedrībām, Dziesmusvētku organizācijas komitejām un beidzot ar Sarkano krustu un vegānu ēdnīcām – jebkādā veidā.
Latvijas izveidē ļoti svarīgs elements bija tieši sabiedrības pašorganizēšanās.
60 padomju okupācijas gadi ir radījuši mītisku pieņēmumu, ka latvietis ir viensētnieks un nekur neiesaistās, neko nedara. Tas, manuprāt, ir viens no iemesliem, kādēļ mūsu sabiedrības izaugsme nav tik strauja kā citās salīdzināmās valstīs, jo paši nekur nevēlamies piedalīties un ceram, ka visu kādā mistiskā veidā nodrošinās valsts. Nav tādas abstraktas valsts. Mēs paši esam šī valsts. Valsts veidojas no pilsoņu kopuma.
Pašorganizēšanās vēlmes trūkums ir tas, kas mūs padara būtiski atšķirīgus no Latvijas sabiedrības 1919. un 1920. gadā.
Te gan ir svarīgi uzsvērt: tajā laikā Latvijas sabiedrība saskatīja, ka brīva un neatkarīga Latvijas valsts, vienkārši sakot, ir labākais līdzeklis personīgās labklājības uzlabošanā. Tomēr tas savā ziņā bija abpusgriezīgs zobens. Kad 1940. gadā Latvijā ienāca Sarkanā armija, pārāk daudz cilvēku secināja, ka, iespējams, dalība Padomju Savienībā viņiem personīgi nesīs lielāku labklājību. Tas, protams, bija maldīgs priekšstats.
Šobrīd sabiedrībai būtu svarīgi noticēt, ka Latvija kā brīva, neatkarīga, demokrātiska un liberāla republika, tāda, kāda tā ierakstīta Satversmē, pati par sevi ir mūsu aizsardzības pamats un efektīvākais mūsu personīgās, mūsu ģimenes un tuvinieku labklājības nodrošinājums.
Cik kritiski raudzīties uz to, ka atbilstoši nesen publiskotajam Saeimas Analītiskā dienesta pētījumam tikai 37% Latvijas iedzīvotāju pauž gatavību aizstāvēt savu valsti militāru draudu gadījumā? Igaunijā šādu apņēmību pauduši 45%, Lietuvā – 52, bet Somijā – virs 60% iedzīvotāju.
Es uz to neraugos pārāk kritiski. No praktiskā viedokļa 37% cilvēku, kas gatavi ar ieročiem rokās personīgi aizstāvēt Latvijas valsti, ir milzīgs skaits. Mums nav tik daudz ieroču, tehniskā un finansiālā nodrošinājuma, lai viņus visus sagatavotu un apbruņotu. Ko mēs ar viņiem visiem iesāksim? Kur viņi ies, ko darīs? Kāds būtu viņu reālais ieguldījums valsts aizstāvēšanā? Pietiktu ar 3% fiziski gatavu, apmācītu un labi apbruņotu cilvēku.
Varam paskatīties uz to Ukrainas kontekstā. Ukrainā, kura tagad aktīvi karo, ir 40 miljoni iedzīvotāju, no kuriem vairāki miljoni gan varētu būt valsti pametuši. Taču cik no palikušajiem tagad karo? Ne tuvu 37%. Varbūt kādi trīs vai četri. Latvijas gadījumā, pat ja karot būtu gatavs viens no desmit, tie būtu ap 180 000 cilvēku. Tas ir astronomisks, praktiski nereāls cipars.
Svarīgs ir reālo darītāju skaits. Ja mūsu sabiedrībā 5–10% iedzīvotāju patiešām būtu gatavi cīnīties, tad ar to pietiktu.
Atceroties par jauniešiem, kas brīvprātīgi devušies Valsts aizsardzības dienestā: ja mums būs 50 000 labi apmācītu un apbruņotu karotāju, tad tas nozīmē nevis vienkārši šādu skaitu rezervistu, bet gan kaujas spējīgas vienības.
Runājot ne tikai par militāro aspektu, bet arī par valsts attīstību kopumā, kur būtiska loma ir sabiedrības pilsoniskajai apziņai un pašizpratnei, cik liela loma tajā ir Neatkarības karam, ko plašāk pieminam Patriotu nedēļā no 11. līdz 18. novembrim?
Gribētu uzsvērt, ka tas nebija kaut kādas Latvijas neatkarības karš. Tas bija mūsu neatkarības karš. Katrs, sākot pētīt rajonu, kurā dzīvo, droši vien varētu sameklēt kādu, kurš tajā ir piedalījies. Ir iniciatīva Lāčplēša dienu pārdēvēt pat Lāčplēšu dienu, lai uzsvērtu, ka šajā dienā tiek godināti daudzie Neatkarības karā kritušie karavīri. Šai idejai nepiekrītu, jo, manuprāt, mums kā sabiedrībai būtu svarīgi spert nākamo soli, paraudzīties uz to plašāk.
Latvijā ir gandrīz 10 atceres dienas, kurās pieminam karos kritušos karavīrus. Katrs karavīrs, kurš pildīja savus pienākumus pēc labākās sirdsapziņas un atbilstoši visiem legālajiem nosacījumiem, ir piemiņas vērts. Tāpēc man šķiet saprotami pārņemt Rietumeiropas – jo sevišķi tā saukto anglosakšu valstu – tradīciju, ko viņi sauc par Remembrance Day, šajā dienā pieminot pilnīgi visos karos kritušos karavīrus. Latvijas gadījumā tā būtu ne tikai Neatkarības karā, bet arī Otrajā pasaules karā, karos Afganistānā, Irākā, arī, piemēram, zemgaļu brīvības cīņās kritušo piemiņas diena. Tā būtu diena, kurā apzināmies, ka brīvība nav nākusi bez maksas un tās nosargāšana arī nebūs bez maksas. Varbūt ne dzīvības un nāves izteiksmē šodien, bet ar izpratni, ka mani nodokļi, ko maksāju, nevis mēģinu nemaksāt, ir svarīgi, lai šo brīvību saglabātu. Ar sapratni, ka tas ir mans ieguldījums, jo es esmu valsts un tā ir mana piemiņa.
Mūsu valsts dzimšanas diena, 18. novembris, ir svētki. Savukārt 11. novembris ir piemiņas diena. Man liekas, ka šī patriotu nedēļas horeogrāfija ir vienkārši izcila. Mēs sākam ar piemiņu, atceroties visus, kas atdevuši savu dzīvību par ideju – brīvu, neatkarīgu, demokrātisku un liberālu republiku –, un noslēdzam ar svētkiem, kuros apzināmies, ka šī ideja ir īstenojusies un valsts, kurā dzīvojam, ir labākais, kur jebkad mūsu senči iepriekšējās 20 paaudzēs ir dzīvojuši.
