Darbaspēka ievešana ir īstermiņa risinājums

Pastāstiet īsumā par Cilvēkkapitāla attīstības stratēģiju. Ko tā paredz un kādas problēmas risinās?

Lai nepieciešamie pārkārtojumi raitāk tiktu ieviesti darba tirgū, pats galvenais ir pārvaldības jautājums. To uzsvērusi arī Valsts kontrole, analizējot sniegumu konkrētām Eiropas Savienības (ES) fondu mācību programmām (Valsts kontroles revīzijā secināts, ka pieaugošo izglītība neīsteno tai izvirzītos mērķus un neatbilst darba tirgus vajadzībām – red.).

Kāpēc svarīgākais ir pārvaldības jautājums? Tāpēc, ka līdz šim darbaspēka jautājumus katra ministrija ir risinājusi, ņemot vērā savas vajadzības. LM vienmēr ir lūkojusies caur savu prizmu – bezdarba riskam pakļautie, bezdarbnieki. Savukārt IZM ir fokusējusies uz indivīda vajadzībām, attīstību, izglītības kvalitāti.

Ne vienmēr praksē indivīds, kas pieaugušo mācībās ieguvis jaunas prasmes, ir nonācis līdz reālai darbavietai uzņēmumā.

Cilvēkkapitāla attīstības padome, kurā ietilpst ekonomikas, labklājības un izglītības un zinātnes ministri, ir vienojusies par to, ka cilvēkkapitāls jāattīsta, ievērojot darba tirgus vajadzības. Ekonomikas ministrijas uzdevums būs veidot vienotu pasūtījumu darba tirgus vajadzībām, ar uzsvaru uz labi apmaksātām darbavietām – lai Latvijas uzņēmējiem netrūktu darbaroku, būtu arvien mazāk jārunā par migrāciju un mēs spētu efektīvi darba tirgū iesaistīt vietējos iedzīvotājus.

Nākotnes darba tirgus, produktivitāte un lielākas algas ir tas, uz ko koncentrēsies visas trīs ministrijas, domājot par cilvēkkapitāla attīstību. Tāpēc nav tik svarīgi, kurai ministrijai ir kādi instrumenti, programmas, mācības.

EM kopā ar uzņēmējiem ir jādefinē vajadzības, LM ir jāaktivizē visas cilvēku grupas, ko varam iesaistīt, un IZM jārūpējas par mācību procesa kvalitātes kontroli.

Kā tieši sadarbosies šīs ministrijas?

Piemēram, kopā noteiksim vajadzīgo mācību sarakstu, protams, sadarbojoties ar uzņēmēju organizācijām. Līdz šim tas ir noticis katrā ministrijā atsevišķi, katram savā paspārnē. Piemēram, iepriekš visi ir lēmuši, ka vajag attīstīt personu digitālās prasmes. Vieni pasūta šādas mācības, arī otri (VK ir secinājusi, ka Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) un Valsts izglītības attīstības aģentūras (VIAA) funkcijas mācību plānošanā un organizēšanā pārklājas – red.), bet process nav bijis koordinēts.

Darba tirgus vajadzību noteikšanā līdz šim esam palikuši virsrakstu līmenī, un katrs ir darbojies pats par sevi.

Pēc ekonomikas ministra Viktora Valaiņa teiktā, ir panākta vienošanās par to, ka Ekonomikas ministrija no Labklājības ministrijas pārņems īstermiņa nodarbinātības prognožu veidošanu, jo šis rīks parāda, ko darba tirgus sagaida rītdien. Patlaban Ekonomikas ministrija veido vidēja termiņa un ilgtermiņa prognozes, kas ieskicē laiku vairākus gadus uz priekšu.

Jā, īstermiņa nodarbinātības prognožu izstrādes pārņemšana ir procesā. Turpmāk analīze un prognozēšana notiks vienā vietā – Ekonomikas ministrijā. Ar darba ņēmēju organizācijām esam vienojušies, ka viņi informēs ministriju par nozaru vajadzībām. Vēlamies, lai prognožu veidošana nav tikai viena ekseļa tabula, kaut kāds saraksts bez rezultātiem, bet reāls mehānisms, kā veidot mācību vajadzību pasūtījumu.

Valsts kontrole secinājusi, ka 44% mācību dalībnieku ir apguvuši izglītības programmas, kas nav ietekmējušas viņu nodarbinātību. Mācības vairāk uztvertas kā vaļasprieks.

Vienotas pārvaldības kontekstā reālās izmaiņas būs tādas, ka par valsts naudu vairāk netiks piedāvāti šādi kursi. Mācības būs orientētas uz to, kas vajadzīgs nozarēm un Latvijas ekonomikai kopumā. Tas, protams, neizslēdz to, ka tirgū šādas mācības varētu tikt piedāvātas, bet katram pašam vajadzētu izlemt, vai viņš būtu gatavs pats par tām maksāt.

Pieaugušo mācības par ES fondu naudu būs mērķētas uz konkrētām darbavietām un uzņēmumu vajadzībām.

NVA ir LM, bet VIAA – IZM pakļautībā. Šo iestāžu funkcijas dublējas. Vai tiek domāts par to reorganizāciju, cita veida institucionālo sistēmu, pārņemšanu EM pārziņā?

Ekonomikas ministrs par to ir runājis. Piekrītam, ka būtu vajadzīga reorganizācija, bet šajā jautājumā vienošanās vēl nav panākta. Domāju, ka tas būtu arī visai garš birokrātisks process – vajadzētu ilgāku laiku, kamēr nodotu un pārņemtu visas lietas.

Turklāt dublējas jau tikai dažas funkcijas, bet daudzas lietas katrā iestādē ir svarīgas arī konkrētās ministrijas specifisko funkciju veikšanai.

Lai arī funkcijas šķietami pārklājas, NVA specifiski strādā arī ar bezdarba riskam pakļautajām personām, kurām atsevišķos gadījumos ir maz iespēju iekļauties darba tirgū. Labi, ka NVA šo problēmu risina, un tai vajadzētu būt LM pārziņā.

Cilvēkkapitāla attīstības padomē ir panākta vienošanās par to, ka darba tirgus vajadzības nenosaka tikai EM un ka šis pasūtījums reāli nonāk arī līdz NVA un VIAA. Tas nav tikai tukšs sauklis.

Bez iestāžu reorganizācijas EM ir uzdots meklēt konkrētas pārvaldības modeļus, kā būt atbildīgai par NVA darbu un sasniegtajiem rezultātiem. Te man pašlaik nav atbilžu, tas ir uzdevums, kas jāatrisina šopavasar. Meklējam veidu, kā šādas izmaiņas nostiprināt institucionāli.

Tātad turpmāk pieaugušo mācībās un bezdarbnieku pārkvalifikācijā gaidāmas būtiskas izmaiņas?

Tas ir mērķis, uz kuru ejam, – konsolidēt mācību piedāvājumu, kas būtu balstīts reālajās darba tirgus vajadzībās.

Vai ir skaidrs, kādas ir tuvāko gadu darba tirgus vajadzības? Kādus speciālistus Latvijai vajadzēs?

Šobrīd redzam, ka tuvākajos gados būvniecībā būs vajadzīgi 10 000 kvalificētu speciālistu. Tā ir nozare, kurai drīz paredzams ļoti straujš pieaugums, jo tā saņems ES fondu investīcijas.

Taču parasti, noslēdzoties Eiropas projektiem, divus trīs gadus ir vērojams 20% kritums. Tātad būvniecības nozarē ir milzīgas darbaspēka svārstības – kad celtniecībā vairs nav darba, strādājošie pāriet uz citām nozarēm.

Tas nozīmē, ka ir jāmeklē risinājumi, kā tuvākajos gados šajā nozarē nodrošināt darbaspēku, bet vienlaikus jādomā, kā mazināt cikliskās svārstības, lai uzņēmumi var plānot savu attīstību.

Piemēram, laikus plānojot ES fondu projektu realizēšanu, jāparedz valsts investīciju programmas šādu ciklisko svārstību radīto problēmu mazināšanai.

Tagad esam jaunā ES fondu perioda sākumā, kā arī īstenojam “Rail Baltica” dzelzceļa infrastruktūras projektu Baltijas valstu integrēšanai Eiropas dzelzceļu tīklā. Vajag daudz darbaroku, tāpēc aktuāls ir jautājums, kā ātri nodrošināt mūrniekus, flīzētājus un citus būvniecības darbu darītājus.

Raugāmies uz profesionālās izglītības iestādēm un pieaugušo pārkvalifikācijas mācībām, tomēr ir skaidrs, ka bez darbaspēka ievešanas nevarēs iztikt. Bet vēlos uzsvērt, ka tas ir īstermiņa risinājums.

Grozot vairākus normatīvos aktus, mēģinām vienkāršot darbaspēka piesaisti no ārvalstīm, vienlaikus ieviešot stingrus kontroles mehānismus. Ārvalstu darbaspēks aizpildītu darbaroku trūkumu, kuru nespējam nodrošināt vietējā tirgū.

Latvijā decembra beigās reģistrēti 50 344 bezdarbnieki – tie ir 5,7% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita. Savukārt Latvijas Bankas aplēses liecina, ka mūsu valsts iekšējais potenciāli neizmantotais darbaspēks ir vismaz 73 000 cilvēku. Vai visiem būtu jāmācās par mūrniekiem, flīzētājiem, betonētājiem?

Saraksts noteikti būtu plašāks, ja tajā tiktu iekļautas arī lauksaimniecībā, apstrādes rūpniecībā, enerģētikā un citās nozarēs vajadzīgie darbinieki. Katru nozari sadarbībā ar to pārstāvošajiem uzņēmējiem būtu nepieciešams detalizēti izanalizēt.

Piemēram, ministrijai ir bijušas sarunas ar Mašīnbūves un metālapstrādes asociāciju, kura uzsvērusi, ka arī šajā nozarē ir darbaspēka deficīts.

Turklāt, tāpat kā svešvalodu apguvei ir dažādi līmeņi, arī jebkurā citā profesijā var būt gan ļoti augsts kompetenču līmenis, gan arī zemāks – pamatiemaņas. Darbaroku trūkums ir jāaizpilda dažāda līmeņa specialitātēs.

Kāda ir situācija citās tautsaimniecības jomās, piemēram, bieži piesauktajā IT nozarē?

Vidējā termiņa un ilgtermiņa prognozēs problēmas redzam arī šeit. IT speciālistu trūkst, jo jauniešu zināšanas un prasmes STEM jomā (Science, Technology, Engineering and Mathematics – zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika) ir kritiski zemas.

Tāpat nākotnē trūks darbinieku ar vidējo profesionālo izglītību. Šobrīd lielākajai daļai nodarbināto ar šādu izglītības līmeni tuvojas pensionēšanās vecums.

Pastāv risks, ka drīz viņi pametīs darba tirgu. Līdz ar to jāmeklē risinājumi, kā aizvietot šādus darbiniekus. Šī problēma vissāpīgāk skar rūpniecības nozari un atsevišķas pakalpojumu sniegšanas jomas. Bet kopumā tā ir aktuāla vairumam tautsaimniecības nozaru.

EM ir prognozējusi, ka Latvijā tuvāko gadu laikā būtiski samazināsies pieprasījums pēc mazkvalificētā darba veicējiem un sociālo zinātņu jomas darbiniekiem. Vai iemesls būs robotizācija, mākslīgais intelekts?

Šo tendenci gribētu raksturot ar vienkāršu piemēru: desmit mazkvalificētie strādnieki rok grāvi. Uzņēmums nopērk traktoru, un ir vajadzīgs tikai viens kvalificēts darbinieks. Mazkvalificētos darbiniekus vairāk skars tehnoloģiskās pārmaiņas uzņēmumos.

Nesen lasīju, ka netīros traukus sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā “Lido” novāks robots.

Ēdināšanas nozarē vidējās algas ir zemas, un jaunieši nelabprāt izvēlas šādu darbu. Darbaspēka trūkums ir akūts. Un tad ir jautājums: vai uzņēmums meklē veidu, kā piesaistīt trešo valstu darbaspēku, vai arī iegādājas iekārtas, kas veic attiecīgo darbu.

Ekonomists Jānis Ošlejs ir teicis: ja ir pieejams lēts darbaspēks, tad uzņēmēji nenodarbosies ar inovācijām. Līdz ar to ir arī zema produktivitāte. Patlaban tā Latvijā ir 60% no ES vidējā līmeņa.

Konceptuāli piekrītu J. Ošleja teiktajam: darbaspēka trūkums motivē meklēt jaunus risinājumus. Bet šai pārejai būtu jābūt pakāpeniskai – nevaram nocirst kā ar cirvi. Ne visi uzņēmēji domā tādās kategorijās.

Esam panākuši vienošanos par to, ka Latvijas Darba devēju konfederācija un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera mēģina piesaistīt pētniekus un ar saviem uzņēmējiem diskutēt par produktivitātes kāpināšanu un tehnoloģiju ieviešanu. Lai trešo valstu viesstrādnieku piesaiste būtu nevis stratēģija, kā mazināt darbaspēka izmaksas, bet gan tikai īstermiņa risinājums.

Neviens uzņēmums vidējā termiņā nespēs attīstīties, piesaistot lētu darbaspēku.

Tātad darbaspēka ievešana, jūsuprāt, tomēr ir objektīva nepieciešamība?

Tas ir risinājums, lai mazinātu īstermiņa vajadzības – piesaistīt darbaspēku uz noteiktu laiku. Piemēram, viena Latvijas IT uzņēmuma jauda ir krietni lielāka, nekā spējam izglītot IT nozares speciālistus. Darbaspēka ievešana ir objektīvi nepieciešama.

Kāpēc runāju par STEM prasmju apguvi, par izglītības kvalitāti? Latvijas iedzīvotājiem ir jādod iespēja strādāt labi apmaksātu darbu.

Skatoties tālākā nākotnē, protams, apzināmies – vienmēr būs arī mazāk apmaksātas profesijas, kurās, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, strādās viesstrādnieki.

Vienlaikus, redzot Vācijas un Zviedrijas situāciju, centīsimies nepieļaut tādas pašas kļūdas, t. i., nepadarīt migrācijas politiku pārāk liberālu.

Valdības rīcības plānā rakstīts: lai piesaistītu kvalificētu darbaspēku Latvijas ekonomiskās izaugsmes veicināšanai, izstrādāti kontrolētas darbaspēka imigrācijas nosacījumi, tai skaitā nodrošinot vienkāršotu darbaspēka piesaistes procedūru prioritārajās tautsaimniecības nozarēs un veicinot reemigrāciju. Tātad viens no potenciālajiem darbaspēka resursiem ir emigrējušie Latvijas iedzīvotāji?

Pēdējos gados Latvijā ik gadu atgriežas 4000–6000 aizbraukušo. Tas ir saistīts ar atalgojuma līmeņa kāpumu, kas ir būtiski pieaudzis, salīdzinot ar finanšu krīzes laiku 2009. gadā. Ja ir noteikts algas līmenis, tad emigrācijas plūsma mazinās un palielinās iebraucēju skaits. To varam novērot, piemēram, Igaunijā.

Taču reemigrantu atgriešanās neatrisinās visas darbaspēka problēmas, ar to ir krietni par maz.

ES notiek brīva darbaspēka kustība, tirgū ir ap 500 miljoniem cilvēku. Atalgojuma starpības dēļ darbaspēks pārvietojas uz attīstītākajām Eiropas valstīm, kur ir lielākas algas.

No ekonomiskā skatpunkta Latvijā algas turpinās pieaugt, bet līdzvērtīgi vajadzētu palielināties arī uzņēmumu produktivitātei, lai uzņēmēji būtu konkurētspējīgi.

Uzņēmējs darbiniekam nevarēs maksāt lielu algu, ja nebūs pietiekami ražīgs un produktīvs. Tas arī atbalsojas darbaspēka pieejamībā un kvalifikācijā. Vai te saredzat problēmu?

Jums bija labs piemērs ar “Lido”. Uzņēmums darbiniekus aizstāj ar robotu, un tā rīcībā ir līdzekļi, lai maksātu konkurētspējīgāku atalgojumu pārējiem darbiniekiem.

EM būs grūti katram uzņēmuma līmenī dot padomus, jo uzņēmējs jau pats vislabāk redz, kāda ir finanšu situācija, lai veiktu investīcijas. Pēdējos desmit gados uzņēmumu kreditēšana no banku puses ir bijusi vāja, un komersanta rīcībā var nebūt līdzekļu, lai veiktu papildu ieguldījumus.

Ņemot vērā šībrīža ekonomisko situāciju Latvijā, ir jāiet divi ceļi. No vienas puses, ir jārunā par produktivitāti – ieguldījumiem digitalizācijā, iekārtās, procesos. Bet tajā pašā laikā, kamēr uzņēmēji sper pirmos soļus šajā virzienā, nevaram viņus atstāt bez darbaspēka. Līdz ar to otrs ceļš ir kontrolēta migrācija, kas uzņēmumiem būtu atelpa uz neilgu laiku, lai sagatavotos tehnoloģiskām pārmaiņām.