Situācija Vecrīgā ir kliedzoša: Rīgas domes Satiksmes departamenta apkopotie dati liecina, ka šogad vien atbilstoši spēkā esošajiem MK noteikumiem fiziskajām personām ir izsniegtas 1655 bezmaksas viedkartes iebraukšanai Vecrīgā, informē LETA. Taču tajā pašā laikā atbilstoši Ceļu satiksmes noteikumiem Vecrīgas teritorijā uz ielām vietas pietiek ne vairāk kā 600 automašīnu novietošanai.
"Vidēji nakts laikā Vecrīgā tiek novietotas aptuveni 250 automašīnas. Tas nozīmē, ka pārējie 1405 transportlīdzekļu īpašnieki, kuriem ir bezmaksas viedkartes, Vecrīgā, iespējams, nemaz nedzīvo un izmanto valsts normatīvo aktu nepilnības automašīnas novietošanai bez maksas Vecrīgā vai sastrēgumu apbraukšanai," secinājis Rīgas domes Satiksmes un transporta lietu komitejas priekšsēdētājs Andrejs Požarnovs.
Laikam kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas neatradīsies neviena politiskā partija, kas, pašvaldību vēlēšanās pretendējot uz Rīgas atslēgu turēšanu, patētiskā sašutumā par Vecrīgas piebraukāšanu, nebūtu solījusi problēmas radikālu atrisināšanu tūlīt un tagad. Diemžēl dzīvē radikāla izrādījusies šo solījumu neturēšana - vienmēr ar dažādiem neapgāžamiem birokrātiskiem attaisnojumiem ievēlētās amatpersonas izrādījušās bezspēcīgas Vecrīgas automobilizācijas priekšā. Bezspēcība jo īpaši bezcerīga kļuva pēc iedzīvotāju dzīvesvietas deklarēšanas ieviešanas. Tad pēkšņi atklājās, ka Vecrīgā ir dzīvokļi, kur mitinās pat pa divi desmiti labi automobilizētu personu, kuru neapšaubāmas cilvēktiesības paģēr iespēju turēt vāģi pie pašām namdurvīm.
Latvija pēc neatkarības atjaunošanas paguvusi visu ko. Pat izdabūt cauri tādus savulaik par pilnīgi neiespējamiem uzskatītus pasākumus kā teritorijas atbrīvošana no Krievijas militārpersonām, Skrundas lokatora uzspridzināšana, iestāšanās PTO, ES, NATO un Ziemeļatlantijas militārās alianses sammita sarīkošana Krievijas degungalā. Pa vidu, lai gan ne bez problēmām, izdevās to pašu Vecrīgu kopā ar pilsētas vēsturisko centru iedabūt UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Tikai ne atbrīvot šo pasaulvērtīgo vietu no automašīnām! To gan ne! Pat par spīti tam, ka galu galā ugunsdzēsēji jau gadiem brīdina: ja degs, nepiekļūsim ne pie ēkām, ne pie ūdens hidrantiem, uz kuru vākiem rindu rindās pašlaik stāv automašīnas. Arī pašvaldību ministrs Zalāns, kurš pat UNESCO līmenī zināms kā pilsētu vēsturisko centru, tajā skaitā Kuldīgas, cienītājs, pat nedomā, ka Rīgas vecpilsētai piemērojams kāds īpašās zonas status. Tā sakot, labāk, lai nodeg, lai tracina cilvēkus un tricina ēkas, tikai mašīnas neaiztikt!
Taisni vai mistiski, ja ņem vērā, ka citur Eiropā ne tikai īpašais statuss, bet arī iedzīvotāju attieksme pret pienākumiem, ko uzliek privilēģija dzīvot un strādāt vecpilsētā, nerada problēmas. Taču varbūt tieši mistika te pie vainas? Jo, kā zināms, kad Rīga būs gatava, velns to ieraus Daugavā. Un ja nu velnam šķiet, ka gatavība saskatāma sakārtotā vidē, apmierinātos ļaudīs un pilnvērtīgā normatīvo aktu sistēmā... To, lūk, visticamāk, mūsu amatpersonas nepieļaus.
"Vidēji nakts laikā Vecrīgā tiek novietotas aptuveni 250 automašīnas. Tas nozīmē, ka pārējie 1405 transportlīdzekļu īpašnieki, kuriem ir bezmaksas viedkartes, Vecrīgā, iespējams, nemaz nedzīvo un izmanto valsts normatīvo aktu nepilnības automašīnas novietošanai bez maksas Vecrīgā vai sastrēgumu apbraukšanai," secinājis Rīgas domes Satiksmes un transporta lietu komitejas priekšsēdētājs Andrejs Požarnovs.
Laikam kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas neatradīsies neviena politiskā partija, kas, pašvaldību vēlēšanās pretendējot uz Rīgas atslēgu turēšanu, patētiskā sašutumā par Vecrīgas piebraukāšanu, nebūtu solījusi problēmas radikālu atrisināšanu tūlīt un tagad. Diemžēl dzīvē radikāla izrādījusies šo solījumu neturēšana - vienmēr ar dažādiem neapgāžamiem birokrātiskiem attaisnojumiem ievēlētās amatpersonas izrādījušās bezspēcīgas Vecrīgas automobilizācijas priekšā. Bezspēcība jo īpaši bezcerīga kļuva pēc iedzīvotāju dzīvesvietas deklarēšanas ieviešanas. Tad pēkšņi atklājās, ka Vecrīgā ir dzīvokļi, kur mitinās pat pa divi desmiti labi automobilizētu personu, kuru neapšaubāmas cilvēktiesības paģēr iespēju turēt vāģi pie pašām namdurvīm.
Latvija pēc neatkarības atjaunošanas paguvusi visu ko. Pat izdabūt cauri tādus savulaik par pilnīgi neiespējamiem uzskatītus pasākumus kā teritorijas atbrīvošana no Krievijas militārpersonām, Skrundas lokatora uzspridzināšana, iestāšanās PTO, ES, NATO un Ziemeļatlantijas militārās alianses sammita sarīkošana Krievijas degungalā. Pa vidu, lai gan ne bez problēmām, izdevās to pašu Vecrīgu kopā ar pilsētas vēsturisko centru iedabūt UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Tikai ne atbrīvot šo pasaulvērtīgo vietu no automašīnām! To gan ne! Pat par spīti tam, ka galu galā ugunsdzēsēji jau gadiem brīdina: ja degs, nepiekļūsim ne pie ēkām, ne pie ūdens hidrantiem, uz kuru vākiem rindu rindās pašlaik stāv automašīnas. Arī pašvaldību ministrs Zalāns, kurš pat UNESCO līmenī zināms kā pilsētu vēsturisko centru, tajā skaitā Kuldīgas, cienītājs, pat nedomā, ka Rīgas vecpilsētai piemērojams kāds īpašās zonas status. Tā sakot, labāk, lai nodeg, lai tracina cilvēkus un tricina ēkas, tikai mašīnas neaiztikt!
Taisni vai mistiski, ja ņem vērā, ka citur Eiropā ne tikai īpašais statuss, bet arī iedzīvotāju attieksme pret pienākumiem, ko uzliek privilēģija dzīvot un strādāt vecpilsētā, nerada problēmas. Taču varbūt tieši mistika te pie vainas? Jo, kā zināms, kad Rīga būs gatava, velns to ieraus Daugavā. Un ja nu velnam šķiet, ka gatavība saskatāma sakārtotā vidē, apmierinātos ļaudīs un pilnvērtīgā normatīvo aktu sistēmā... To, lūk, visticamāk, mūsu amatpersonas nepieļaus.
