No lietas apstākļiem izriet, ka Valsts vides dienests, veicot pārbaudi, bija konstatējis, ka pieteicējai piederošajā nekustamajā īpašumā atrodas atkritumi – maisi ar alumīnija sārņiem, turklāt lielākā daļa no tiem dienesta veiktās pārbaudes laikā tika pārvietoti uz blakus esošo īpašumu. Dienests uzdeva pieteicējai nodot atkritumu apsaimniekošanas komersantam gan tai piederošajā, gan blakus esošajā īpašumā novietotos atkritumus. Pieteicēja šo lēmumu pārsūdzēja administratīvajā tiesā, norādot, ka tā nav radījusi konkrētos alumīnija sārņus un tai nav pienākuma tos aizvākt.
Izskatījis pieteicējas kasācijas sūdzību, Senāts atzina, ka tā nav pamatota un pārsūdzētais Administratīvās apgabaltiesas spriedums ir atstājams negrozīts. Senāts norādīja, ka, lai gan konkrētajā gadījumā ir noskaidrots, ka alumīnija sārņus faktiski radījusi SIA “DMT Daugavpils”, veicot alumīnija kausēšanu, tomēr šī komercsabiedrība ir pārtraukusi darbību un vēlāk tikusi likvidēta, tādējādi tai vairs nevar uzlikt pienākumu nodot tās radītos atkritumus. Atsaucoties uz agrāku Senāta un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, spriedumā uzsvērts, ka atkritumu apsaimniekošanas tiesiskā regulējuma mērķis ir īstenot valsts pienākumu aizsargāt vidi, cilvēku dzīvību un veselību, un šī mērķa sasniegšanai ir pieļaujams, ka vides sakopšanu tiek uzdots veikt zemes īpašniekam, lai arī piesārņojuma radītājs ir cits. Vērtējot pieteicējas viedokli par to, ka pienākums nodot strīdus atkritumus varētu būt citām personām, Senāts šos argumentus noraidīja, jo Administratīvā apgabaltiesa pamatoti ir atzinusi, ka blakus esošā īpašuma lietotājs nav radījis šos atkritumus un tie nav sākotnēji atradušies tā apsaimniekotajā teritorijā, savukārt valsts, pārņemot likvidētas kapitālsabiedrības mantu, neiegūst atkritumu radītāja statusu un no tā izrietošos pienākumus.
Lieta SKA-16/2026 (A420193322).
