“Jebkura kultūras mantojuma kultūrvēsturiskās vērtības mazināšana ir būtisks visas sabiedrības zaudējums. Tādēļ ikvienai pašvaldībai, kuras teritorijā atrodas šādas vērtības, īstenojot tai noteikto kompetenci, ir jārūpējas par to saglabāšanu. Tikai tad, ja valsts un pašvaldības institūcijas, arī ikviena persona un kopumā visa sabiedrība, atbildīgi izturas pret tai uzticēto kultūras mantojumu, izprot tā unikalitāti un savu pienākumu nodot to nākamajām paaudzēm, ir iespējama kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana,” uzsvēra Satversmes tiesas priekšsēdētāja Irēna Kucina.
Lieta tika ierosināta pēc Jūrmalas aizsardzības biedrības pieteikuma. Tās ieskatā Jūrmalas dome neesot pamatojusi būtisku sabiedrības ieguvumu no tā, ka ar lokālplānojumu palielināts apbūves augstums Turaidas ielā 10/12. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka vasarnīcu rajonos pārsvarā ir vēsturiski izveidojušās mazstāvu savrupmājas un vasarnīcas un tieši tās raksturo šā valsts nozīmes pieminekļa kultūrvēsturisko vērtību. Lokālplānojumā paredzētā apbūve tās augstuma dēļ pazemina šo vērtību un aizskar ikviena Satversmes 115. pantā paredzētās tiesības dzīvot labvēlīgā vidē.
Vispirms Satversmes tiesa atzina, ka kultūras mantojums kā vides sastāvdaļa ietilpst Satversmes 115. panta tvērumā, jo tas ir cilvēka radīta vērtību krātuve, kas savā būtībā ir neatkārtojams un neatņemams sabiedrības sasniegumu un vēsturiskās attīstības atspoguļojums ar zinātnisku, mākslas vai ainavisku vērtību. Tiesa uzsvēra, ka Jūrmalas vasarnīcu rajoni kā unikāla kultūras bagātība un pilsētbūvniecības piemineklis ir iekļauti valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Turklāt viens no vasarnīcu rajonus raksturojošiem elementiem ir šajā kultūras piemineklī esošo būvju augstums līdz trīs stāviem.
Interpretējot Satversmes ievadu un Satversmes 115. pantu, Satversmes tiesa noradīja, ka kultūras mantojums ir unikāls nacionālo identitāti veidojošs elements, kam ir būtiska loma vēsturiskās pēctecības un kultūras daudzveidības saglabāšanā. Tāpēc kultūras mantojuma aizsardzība, saglabājot tā kultūrvēsturisko vērtību, ir nozīmīga kontekstā ar Latvijas kā nacionālas valsts identitāti, attīstību un ilgtspēju. Satversmes tiesa arī uzsvēra, ka kultūras mantojuma kultūrvēsturiskās vērtības saglabāšana ir priekšnoteikums arī tam, lai šīs vērtības varētu baudīt ne tikvien esošās, bet arī nākamās paaudzes.
Izskatāmajā lietā tiesa vērtēja lokālplānojuma satversmību tiktāl, ciktāl tas paredz zemes īpašumā pieļaujamo apbūves augstumu. Satversmes tiesa konstatēja, ka lokālplānojums nav saskaņots ar Jūrmalas teritorijas plānojumu un nonāk pretrunā ar Jūrmalas attīstības stratēģiju. Proti, teritorijas plānojumā noteiktie kritēriji par pieļaujamo apbūves apjomu nav ievēroti, un lokālplānojumā paredzētais apbūves augstums nav pamatots ar objektīviem aprēķiniem. Šā iemesla dēļ nav iespējams sasniegt arī Jūrmalas attīstības stratēģijā izvirzīto mērķi par kultūras mantojuma kultūrvēsturiskās vērtības saglabāšanu. Līdz ar to tiesa atzina, ka lokālplānojums pārkāpj savstarpējās saskaņotības principu, kas izriet no Satversmes 115. panta.
Vienlaikus tiesa konstatēja, ka zemesgabals atrodas valsts nozīmes kultūras piemineklī un tā pārveidošana pieļaujama tikai ar Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes atļauju. Lietas materiāli apliecina, ka pārvalde nav atbalstījusi plānoto apbūves augstuma palielināšanu, jo tas varētu pazemināt valsts nozīmes kultūras pieminekļa kultūrvēsturisko vērtību. Tiesa norādīja, ka Jūrmalas domei ir pienākums lokālplānojuma izstrādē ievērot pārvaldes izdotos nosacījumus un atzinumus. Taču Jūrmalas dome tos nebija ņēmusi vērā. Tādēļ tika secināts, ka dome nav saņēmusi Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes atļauju kultūras pieminekļa pārveidošanai, kāda paredzēta lokālplānojumā. Attiecīgi tiesa atzina, ka ir arī pārkāpts no Satversmes 115. panta izrietošais izvērtēšanas princips.
Tāpat tiesa norādīja, ka lokālplānojuma izstrādē nav ievērots arī no Satversmes 115. panta izrietošais ilgtspējas princips, jo ikvienas personas un tātad visas sabiedrības un nākamo paaudžu interese saglabāt kultūras mantojuma kultūrvēsturisko vērtību nav līdzsvarota ar zemes īpašnieka ekonomiskajām interesēm.
Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa atzina, ka Jūrmalas valstspilsētas pašvaldības lokālplānojums daļā, kas attiecas uz pieļaujamo apbūves augstumu, neatbilst 115. pantā ietvertajām ikvienas personas tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē, jo tā pieņemšanas procesā ir pārkāpti ilgtspējas, savstarpējās saskaņotības un izvērtēšanas principi.
Turklāt tiesa uzsvēra, ka kultūras mantojuma aizsardzība skar ne tikai Jūrmalas iedzīvotāju, bet ikvienas personas un tātad visas sabiedrības un nākamo paaudžu intereses. Tādējādi Satversmes tiesas uzdevums šajā gadījumā ir nepieļaut to, ka lokālplānojuma piemērošanas rezultātā varētu rasties neatgriezeniskas sekas valsts nozīmes kultūras piemineklim. Tāpēc lokālplānojumu, ciktāl tas zemes īpašumā paredz pieļaujamo apbūves augstumu, tiesa atzina par spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža, proti, no 2024. gada 12. jūnija.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.
Saistītā lieta: 2025-11-03.
