Apstrīdētā norma (redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim) noteica, ka Ministru kabineta noteikumos minēto ūdens patēriņa starpības sadales kārtību nepiemēro, bet ūdens patēriņa starpību sadala atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam starp tiem dzīvokļu īpašniekiem (ja tādi ir dzīvojamā mājā), kuru dzīvokļa īpašumā esošo ūdens patēriņa skaitītāju pārbaudē konstatēts, ka ūdens patēriņa skaitītāji ir bojāti, tie nav noplombēti, to plombējums ir bojāts vai tie nav verificēti triju mēnešu laikā pēc verificēšanas termiņa beigām.
Pieteikumus iesniegusi Rīgas pilsētas tiesa, kuras izskatīšanā ir civillietas par daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un saņemto komunālo pakalpojumu parāda piedziņu. Prasībās iekļauts arī parāds par ūdens patēriņa starpību, kas aprēķināts, pamatojoties uz apstrīdēto normu. Rīgas pilsētas tiesas pieteikumos norādīts, ka apstrīdētā norma noteic dzīvokļu īpašnieka pienākumu samaksāt visas ēkas ūdens patēriņa starpību. Tomēr ūdens patēriņa starpības sadalē netiek ņemti vērā papildu apstākļi, kas var izraisīt šo starpību, kā arī nav noteiktas maksimālās ūdens patēriņa normas. Rīgas pilsētas tiesa arī norāda, ka ūdens patēriņa starpība dzīvokļa īpašniekam neesot iepriekš paredzama un varot ievērojami svārstīties, kas būtiski sadārdzina maksu par ūdensapgādes pakalpojumu. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot samērīgs un apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 105. pantam.
Satversmes tiesa lietu izskata rakstveida procesā. Nolēmums jāpieņem 30 dienu laikā pēc Satversmes tiesas sēdes.
Saistītā lieta: 2025-35-03.
