Taču vai patiesi tā arī ir? Jā, protams, galvaspilsētā ir ielas, kuru nosaukumu cienīgums nav apšaubāms - Brīvības iela, Raiņa un Kalpaka bulvāris, 11.novembra krastmala. Te, ja runa ir par nosaukuma apšaubīšanu, saprātīgs cilvēks turēsies no acīmredzama grēka pa gabalu. Taču ir arī, piemēram, Tapešu iela. Kurš no jums, cienījamie lasītāji, zina, kādas tapetes te tiek godinātas? Varbūt vēsturiski te kādas tapetes ir ražotas. Taču ražotas Rīgā savulaik ir arī salvetes, ietinamais un droši vien arī tualetes papīrs. Sadzīves priekšmetu un celtniecības materiālu nosaukumu došana ielām tomēr ir tikpat jancīga kā, piemēram, derīgo izrakteņu godināšana Granīta, Dolomīta, Kūdras ielu nosaukumos. Bez īpaša iemesla turam cieņā, izrādās, arī krāsas. Par to uzskatāmi liecina Zaļā, Sarkanā, Baltā un pat Zilā iela. Tas pats sakāms par dabas parādībām, turklāt nepastāvīgām - Salnas, Ledus, Vēja ielas neliecina ne par ko citu kā par vieglprātīgu attieksmi jeb pilsētas resursu izšķiešanu. Citādi grūti raksturot arī, piemēram, Zirņu, Riekstu un pat Sparģeļu ielu nosaukumus. Bet ko, jūsuprāt, apliecina Miķeļa iela, Kristapa iela un Edžiņa gatve?! Varbūt viņi ir bijuši forši priekšpilsētas zēni, tomēr visam ir savs mērs. Par Terēzes, Martas un Emmas ielu sakāms apmēram tas pats.
Rīgas tēvi, izrādās, ir spējuši ielām dot arī pilnīgi neizprotamus vārdus. Ko jūs, piemēram, šajā sakarā varētu teikt par Struktoru ielu? Pat svešvārdu vārdnīca te padomu nesniedz. Situācijā, kad nespējam sameklēt kādu stūrīti diža valsts darbinieka piemiņas iemūžināšanai, Rīgā varam atrast visai ievērojamas ielas, kurām faktiski nosaukuma nav vispār, piemēram, Līnijas un Šķērslīnijas Čiekurkalnā. Tas jau izskatās pēc klajas ņirgāšanās. Tādas pat kā fakts, ka dzīvojam pilsētā, kurā ir cilvēka skatienam nesasniedzamā Marsa gatve, bet valsts šūpulim tik tuvu stāvošai personai kā Meierovics sava ieliņa atrodas tikai ar lielu skandālu.
Galvaspilsētā ir ieliņas, uz kuru nosaukumu ar zināmu ambīciju devu varētu pretendēt arī daži jaunāko laiku Latvijas politiķi. Šajā kategorijā noteikti minama Veldres un Induļa iela. Pie savas vietas Rīgā jau pasen tikuši pat aizrobežu valstsvīri: Vašingtons, Briāns un pat Dudajevs. Bet tik ilgi ne - Meierovics.
Nu labi, oponenti, iespējams, iebildīs, ka visas iepriekš minētās ielas un gatves ir margināli nostūri, kurus izcilā diplomāta sakarā neklātos pat pieminēt. Taču vidusmēra latvieti mulsinošu ielu nosaukumu netrūkst arī pašā pilsētas centrā. Ko jūs teiksiet, piemēram, par Antonijas ielu? Kas tā par Antoniju, kura izpelnījusies ielu vēstniecību rajonā, uz kuru neapšaubāmi var pretendēt katram īstenam Latvijas pilsonim zināmais Meierovics? Turpat līdzās savos nosaukumos neaizstājamām Ganu, Lenču un Vidus ielām vijas arī Elizabetes iela. Bet kādas gan Elizabetes? Būtu taču par traku iedomāties, ka te ir sakars ar kādu 19.gadsimtā dzīvojušu meiču, kura, iespējams, tuvu pazinusies ar jau minēto Edžiņu. Varbūt Anglijas karalienes Elizabetes? Taču tādā gadījumā, kuras - Elizabetes I Tjūdoras no 16.gadsimta vai Elizabetes II Vindzoras, kura pirms dažiem gadiem pabija Rīgā?
Un visbeidzot - nedaudz, tik tiešām nedaudz spekulatīvs jautājums: vai sabiedrībai, kurā pieauguši ļaudis masveidā nezina pat to, kas ir 11. un 18.novembris, nemaz nerunājot par to, kas slēpjas aiz tik pazīstamajiem vietvārdiem - Alberta iela, Merķeļa iela, A.Pumpura iela, 13.janvāra iela, Pulkveža Brieža iela, Kalpaka bulvāris -, maz ir vajadzīgs arī Meierovica bulvāris?
