VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
25. februārī, 2022
Lasīšanai: 8 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Ārlietas
24
24

Krievijas virsmērķis: impērijas atjaunošana

LV portālam: Kārlis Daukšts, politologs, vēsturnieks.

Kārlis Daukšts: “Putins saprot, ka Baltijas valstis fiziski ir pievienotas NATO aizsardzības struktūrai, Rietumu pasaulei. Viņu tas iekšēji neapmierina, un viņam ir pretenzijas, taču viņš apzinās, ka patlaban, šajā situācijā, viņam faktiski nav iespēju tās īstenot. Tas, ko Putins var darīt un ir darījis, – graut Baltijas valstis no iekšienes, satricināt tās iekšpolitiski, realizēt dažādas hibrīdkara aktivitātes.”

FOTO: Edijs Pālens, LETA

Krievijas ģeopolitiskais uzstādījums ir – mēs atjaunojam un iegūstam savas likumīgās, vēsturiskās teritorijas. Vienlaikus ir jāizsaka milzu līdzjūtība Krievijai un krievu tautai, jo tā ir ievilkta stratēģiskā konfrontācijā ar slāvu valsti, brāļu tautu, vērtējot Krievijas iebrukumu Ukrainā, secina politologs un vēsturnieks KĀRLIS DAUKŠTS.

īsumā
  • Putins ir cilvēks, kurš dzīvo, dominējot pagātnes, nevis nākotnes attīstības perspektīvai. Viņš nerunā par nākotni, bet par pagātni, – pagātne ir Krievijas nākotne. Šis uzstādījums ir ļoti būtisks.
  • Krievija ir impēriska valsts, un impēriski ir arī tās iedzīvotāji. Tur neko nevar mainīt, viņi ir impēriski domājoši.
  • Tas, ko Putins var darīt un ir darījis, – graut Baltijas valstis no iekšienes, satricināt tās iekšpolitiski, realizēt dažādas hibrīdkara aktivitātes.
  • Krievijas stratēģiskajos mērķos, protams, ietilpst Rietumu vienotības vājināšana, kas tai līdz šim ir visai sekmīgi izdevies.
  • Tiklīdz parādīsies mātes, kurām ir krituši dēli, cilvēki, kuri karā zaudējuši tuviniekus, Krievijas sabiedrībā raisīsies izteiktas pretrunas.

Vērtējot KrievijasUkrainas saspīlējuma scenārijus, līdz šim bieži tiek minēta frāze – neviens nezina, kādi nodomi ir Krievijas prezidenta Putina galvā. Par ko liecina pašlaik notiekošais?

Redzams, ka Putins ir ārkārtīgi konsekvents savu mērķu realizēšanā. Savulaik viņš izvirzīja mērķi atjaunot Novorosiju. Tie ir apgabali ap Harkovu, Dņepropetrovsku, teritorijas, kuras vēl Katrīnas II laikā tika pievienotas Krievijai. Tomēr virsuzdevums ir bijis atjaunot Krievijas ietekmes sfēru ne vien Ukrainā, bet turpināt teritoriālo paplašināšanos bijušajās Padomju Savienības teritorijās, atjaunot kādreizējo impēriju. Putins apgalvo, ka Krievijai ir tiesības tā rīkoties, jo tai liek to darīt vēsturiskā pieredze un vēsturiskie priekšnosacījumi. Putins ir cilvēks, kurš dzīvo, dominējot pagātnes, nevis nākotnes attīstības perspektīvai. Viņš nekur nerunā par nākotni, bet par pagātni, – pagātne ir Krievijas nākotne. Šis uzstādījums ir ļoti būtisks.

Cik lielā mērā arī Baltijas valstu teritorijas atgūšana ir šajā impēriskajā plānā?

Putins saprot, ka Baltijas valstis fiziski ir pievienotas NATO aizsardzības struktūrai, Rietumu pasaulei. Viņu tas iekšēji neapmierina, un viņam ir pretenzijas, taču viņš apzinās, ka patlaban, šajā situācijā, viņam nav iespēju tās īstenot. Tādējādi realizējamais uzdevums ir bijis graut Baltijas valstis no iekšienes, satricināt tās iekšpolitiski, īstenot dažādas hibrīdkara aktivitātes. Krievijas stratēģiskajos mērķos, protams, ietilpst Rietumu vienotības vājināšana, kas tai līdz šim ir visai sekmīgi izdevies.

Kāpēc Kremlim ir nepieciešama impērijas atjaunošana?

Franču ģeopolitiķis Moriss Diveržē jau 60. gados izteica, manuprāt, pareizu un senu domu – impērijas var eksistēt tik ilgi, kamēr tās spēj izplesties, bet, tiklīdz to nespēj, tās iet bojā. Padomju Savienība nespēja izplesties Afganistānā un gāja bojā. Krievija uzskata, ka tā zaudēs savu impērisko attīstības potenciālu, ja zaudēs Ukrainu.

Vēsturē ir pretēji piemēri – impērijas, kā tas notika ar Romas impēriju, sabrūk arī tad, ja, pārmērīgi izplešoties, vairs nespēj kontrolēt perifēriju.

Putina pieeja ir – mēs neizplešamies, bet atjaunojam un iegūstam savas likumīgās, vēsturiskās teritorijas, kuras bija mūsu, – līdz pat Varšavai un Helsinkiem. Kāpēc viņš prasa NATO atvilkt savu struktūru līdz 1997. gada robežām? Tas nozīmē pretenzijas uz kādreizējās Krievijas impērijas visu teritoriju atjaunošanu.

Impēriskais domāšanas veids šobrīd ir Putina režīma galvenais balsts, jo Krievijā impēriskā domāšana un impēriskā dzīves uztvere ir ārkārtīgi spēcīgs emocionāls un socioloģisks faktors. Pamats “urrāpatriotismam” – Krim naš, Donbas naš utt. Krievija ir impēriska valsts, un impēriski ir arī tās iedzīvotāji. Tur neko nevar mainīt, viņi ir impēriski domājoši.

Vienlaikus, runājot par Ukrainu, ir jāizsaka milzu līdzjūtība Krievijai un krievu tautai, jo tā ir ievilkta stratēģiskā konfrontācijā ar slāvu valsti, brāļu tautu. Tas ir stratēģisks zaudējums, iespējams, gadsimtiem ilgi, jo Krievija sev ir ieguvusi jaunu Poliju – slāvu valsti, kura kopš 18. gadsimta ir kļuvusi par Krievijas mūžīgo ienaidnieku.

Tātad Krievija iegūst 40 miljonu lielo ukraiņu nāciju kā ienaidnieku.

Pilnīgi pareizi! Krievija var iebrukt Ukrainā, bet ko tā darīs pēc tam? Ukraina ir ļoti atšķirīga valsts. Tur ir izaugusi paaudze, kurai ir 30 gadu un kura neko neatceras no PSRS, un ir audzināta patriotiskā, ukrainiskā garā. Diezin vai viņi ar sālsmaizi pieņems iebrucējus.

Kā izskaidrojama pretruna, kuru uztur propaganda Krievijā, – ukraiņi vienlaikus ir gan brāļu tauta, gan ienaidnieki, kuriem nav tiesību uz savu valsti?

Jā, oficiālajā propagandā ir naratīvs, ka krieviem un ukraiņiem ir kopīga kultūra, saknes un rakstība, Kijeva – visu krievu pilsētu māte. Bet tai pašā laikā tiek kultivēts pamatīgs naids pret ukraiņiem. Oficiālajā propagandā šīs pretrunas sadzīvo. Tā izmanto pašas radīto vienas iedzīvotāju daļas naida izpausmi kā savas politikas apstiprinājumu un pamatojumu –, lūk, tauta prasa pret Ukrainu vērstu rīcību.

Cik lielā mērā Krievijas sabiedrība atbalstīs karu Ukrainā?

Domāju, tas būs atkarīgs no tā, cik daudz un strauji Krievijā parādīsies zārki. Tāpat kā tas bija ar karu Afganistānā –, kamēr tika slēpti zārki, kas bija no turienes, viss bija kārtībā, propaganda darbojās. Tā bija arī ar karu Čečenijā. Tiklīdz parādīsies mātes, kurām ir krituši dēli, cilvēki, kuri karā zaudējuši tuviniekus, Krievijas sabiedrībā raisīsies izteiktas pretrunas.

Putins saistībā ar notikumiem Ukrainā atgādinājis, ka Krievija ir kodolvalsts, arī Krievijas militārajā doktrīnā ir pausta gatavība savu interešu aizstāvēšanai pielietot kodolieročus. Kā to vērtēt?

1962. gadā, Kubas krīzes laikā, ASV prezidentam Kenedijam ģenerāļi pateica: “Mēs Padomju Savienību varam likvidēt divu stundu laikā.” Kenedijs jautāja: “Ko tas mums maksās?” Atbilde bija: “Losandželosu, Ņujorku un Vašingtonu – tiks iznīcinātas trīs pilsētas.” Kenedijs atbildēja, ka neriskēs ar saviem cilvēkiem, un tā sākās sarunas ar Hruščovu. Putins no tā sev ir radījis ļoti spēcīgu paradigmu – amerikāņi nekad nekaros, lai zaudētu savus cilvēkus. Zem šī baiļu lietussarga par savstarpēju kodoliznīcināšanos es varu darīt, ko vien gribu, jo amerikāņi atturēsies sūtīt savus karavīrus cīņā ar Krieviju.

Rietumi, īpaši samazinoties diplomātisko krīzes risinājumu iespējām, kā instrumentu izmanto un izmantos sankcijas. Cik pamatots ir viedoklis, ka Krieviju sankcijas nespēj spēcīgi iespaidot?

Šāds viedoklis lielā mērā saistīts ar to, ka Rietumi līdz šim ir vairījušies Krievijai piemērot patiešām iedarbīgas sankcijas. Rietumi tās vērtējuši saistībā ar sankciju atgriezenisko efektu. Proti, sankciju aprēķins bijis vairāk orientēts nevis uz to, kā radīt nepieņemamu situāciju pretiniekam, bet uz pašu zaudējumu minimizēšanu. Sankcijas būs iedarbīgas, tikai atsakoties no šādas pieejas.

Cik lielā mērā šajā sankciju un starptautiski politiskajā situācijā, kad Krievija ir izgājusi uz konfrontāciju ar Rietumiem, tā var paļauties uz Ķīnu?

Krievijas un Ķīnas savstarpējās attiecības ir ļoti sarežģītas. Ķīnas vēsturiskajās grāmatās un politbiroja nostādnēs oficiāli ir teikts, ka teritorijas Krievijas Sibīrijas daļā, ap Baikālu, ir ķīniešu mūžsenās zemes. Jā, partnerība ar Ķīnu noteiktās jomās Krievijai dod zināmu iekšpolitisku, propagandisku efektu. Bet Krievijas tālākajā stratēģiskajā attīstībā tas var radīt problēmas, arī līdz šim neapzinātas.

Redakcijas piezīme: intervija ar profesoru Daukštu notika dienu pirms Krievijas visaptverošā uzbrukuma Ukrainai 24. februārī.

Labs saturs
24
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU