Diemžēl nepateica premjers pašu svarīgāko, ko šajos apstākļos viņam vajadzēja pateikt - to, ko no viņa vairs necerēja sagaidīt politologi, bet, iespējams, vēl pēdējo reizi cerēja saklausīt sabiedrība. Proti, Godmanis, faktiski visu runu veltījot krīzes apskatam, ne ar vārdu nepieminēja, ka arī vadībai vai valdošajai koalīcijai vismaz daļēji būtu jāatbild par pašreizējo ekonomisko postažu, kas sastrādāta šīs koalīcijas varas gados. Valdības vadītājs tā arī nespēja pateikt: piedodiet, esam kļūdījušies, bet tagad darīsim visu, lai no ķezas izkultos pēc iespējas ātrāk un nesāpīgāk. Mudinot ļaudis rīkoties valstiski, premjers nespēja pateikt to, ko valstiska rīcība paģēr no paša - vainas atzīšanu, aicinājumu uzticēties, papildinot to ar skaidra rīcības plāna izklāstu, un tikai tad nākot ar mudinājumu kopīgiem spēkiem lūkot krīzi pārvarēt. Gluži otrādi - tā vietā, lai īstenotu valdībai šajā situācijā vienīgo rīcības formulu, kas radītu priekšnosacījumus reālai izejai no ekonomiskajām grūtībām - kļūdu patiesu atzīšanu un tai sekojošu aicinājumu uzticēties - Godmanis ir izdarījis pretējo. Proti, novēlis visu vainu uz paša un politisko kompanjonu ilgstoši pārvaldītās valsts iedzīvotāju pleciem, savā uzrunā - kuru par Jaungada apsveikumu varētu uzskatīt vienīgi mazohisti - daudzkārt norādot: paši vainīgi, ka ļāvāties dzīvei uz kredīta. Pret sabiedroto grūtību pārvarēšanā tā neizturas, un pingvīni Antarktīdā nudien tā nerīkotos. Sniega vētrā viņi tik tiešām saspiežas ar mugurām kopā, nevis to otram pagriež.
Valdības vadītāja "godātajiem Latvijas ļaudīm" Jaungadā sacītais diemžēl vairāk liek domāt, ka arī 2009. gada sniega vētrā par sabiedrības labklājību atbildīgie turpinās sildīties aiz ļaužu mugurām, nevis konsolidēsies ar tiem. "Varat būt droši - valdība būs ar jums!" saka premjers. Šķiet, ka diemžēl.
"Krīze" ir jēdziena "iespēja" otrais vārds - savā uzrunā norādīja valdības vadītājs. Diemžēl viņš pats šo iespēju nav izmantojis. Punkts.
