Jāvienojas par prioritātēm
Neapstrīdami, ka robotizācija un digitalizācija maina mūsu darba vidi un pārkvalifikācijas nepieciešamība ir neizbēgama. Taču Latvijā tēze “nepieciešama darbinieku pārkvalifikācija” pagaidām šķiet bez seguma. Tikai tad, ja valstij ir skaidra vīzija un plāns par ekonomikas attīstības prioritātēm, ir iespējams nodefinēt pārkvalifikācijas politiku.
Latvijas stratēģiskajos dokumentos prioritātes starp vēlamo un vajadzīgo ne vienmēr sasaucas. Piemēram, Valsts izglītības attīstības aģentūras (VIAA) un nozaru ekspertu padomju veidotais kursu piedāvājums neatspoguļo tādas Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) nosauktās prioritārās investīciju piesaistes nozares kā veselības aprūpe un pārtikas ražošana. Nav iespējams atrast arī darbaspēka kvalifikācijas piedāvājumu tādiem Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnēs 2021.-2027. gadam definētajiem prioritārajiem Latvijas virzieniem kā bioekonomika un viedie materiāli. Ja Latvija definē savus mērķus noteiktās ekonomikas nozarēs, tad arī jāatrod veids, kā piesaistīt nepieciešamos speciālistus.
Aiz skaļiem virsrakstiem jābūt arī precīzai un vienotai izpratnei par to, ko ar tiem saprotam. Piemēram, Latvijas plānā par Atveseļošanās un noturības mehānisma (ANM) līdzekļu izmantošanu ir paredzētas investīcijas iedzīvotāju digitālo pamatprasmju celšanai ar mērķi palielināt to cilvēku īpatsvaru, kuriem ir šādas prasmes (no 43% uz 70% līdz 2027. gadam). Tomēr, kā novērots dažādās Saeimas, valsts iestāžu un viedokļu līderu sanāksmēs, pastāv ļoti atšķirīgi uzskati par to, kas ir “digitālās pamatprasmes”. Turklāt šo prasmju pilnveidē plāno iesaistīties vairākas ministrijas, bet ANM plānā nav norādīti konkrēti galvenie sasniedzamie rezultāti katrai no ministrijām. Šāda sadrumstalota pieeja, visticamāk, radīs darbību pārklāšanos un neskaidru atbildību par gala rezultātu.
Mācību satura veidošanā jāiesaista nozaru pārstāvji. Piemēram, IKT nozare jau vairākus gadus akcentē, ka formālā izglītība nespēj pietiekamā daudzumā sagatavot nepieciešamos speciālistus. Ik gadu nozarei trūkst aptuveni 2000 IKT jomas absolventu. Augstas kvalitātes prasmju pilnveides kursi šo plaisu varētu mazināt, taču ir nepieciešama pastāvīga sadarbība ar nozari, definējot trūkstošās prasmes un izstrādājot kvalitatīvu mācību kursu piedāvājumu.
NVA: nevis bezdarbnieku aģentūra, bet gan darbaspēka aģentūra
Viena no Latvijas pārvaldes lielākajām problēmām ne tikai darbaspēka plānošanā, bet arī kopumā, ir sadrumstalotība politikas veidošanā, kas rezultējas lēnos lēmumos, neskaidrās prioritātēs un pārvaldības trūkumā lēmumu īstenošanā. Tā, piemēram, darbinieku pārkvalifikācijas un mūžizglītības jomā novērojama funkciju pārklāšanās starp Nodarbinātības valsts aģentūru (NVA) un Valsts izglītības attīstības aģentūru (VIAA). Abas aģentūras piedāvā pārkvalifikācijas kursus ar teju identiskiem kursu un apmācību nodrošinātāju atlases kritērijiem.
FICIL rosina, lai Nodarbinātības valsts aģentūra kļūtu par galveno iestādi darbaspēka politikas īstenošanas procesā. Šobrīd NVA primāri ir aģentūra, kura, atrodoties Labklājības ministrijas pārziņā, strādā ar bezdarbniekiem. Tomēr NVA varētu kļūt par iestādi ar plašāku un ilgtspējīgāku skatījumu, plānojot stratēģisku un centralizētu darbaspēka pārkvalifikāciju Latvijā. Labs piemērs tam ir Dānijas Darba tirgus un darbā pieņemšanas aģentūra (STAR). STAR ir atbildīga par nodarbinātības politikas īstenošanu un uzraudzību Dānijā, vienlaikus cieši sadarbojoties ar attiecīgo ministriju politikas formulēšanā un tiesību aktu izstrādē. STAR īpaši pievēršas nākotnes darba tirgus iespēju un izaicinājumu izvērtēšanai.
Izaugsmei ar Latvijas darbaspēku vien nepietiks
Viena no Latvijas pretrunām ir tā, ka vienlaikus jādomā gan par bezdarba problēmas risināšanu, gan darbaspēka trūkumu. Pandēmijas laikā darbaspēka pieejamības problēma uz kādu laiku ir mazinājusies, tomēr FICIL joprojām aicina risināt jautājumu par atbilstošāka regulējuma ieviešanu ārvalstu darbaspēkam. Savlaicīgu mehānismu ieviešana ārvalstu darbaspēka piesaistei būtu tālredzīgs risinājums, lai brīdī, kad ekonomiskā attīstība ir nonākusi fāzē, kad ir nepieciešamas papildu darba rokas, darba devēji tās ātri un vienkārši varētu piesaistīt no trešajām valstīm. Tādā veidā netiktu bremzēta valsts ekonomiskā attīstība, kas faktiski notika jau 2019. gada beigās un 2020. gada sākumā, kad atbilstoši ekonomistu vērtējumam ekonomiskā attīstība sāka palēnināties, kā vienu no iemesliem minot tieši darbaspēka trūkumu.
Pašreizējā situācijā, kad tiek radītas daudz jaunu nozaru vai notiek būtiskas pārmaiņas esošajās nozarēs, ir svarīgi, lai Latvija mācētu ne tikai saglabāt savu konkurētspēju starptautiskajā līmenī, bet arī izmantotu šo iespēju, lai augtu kā reģionālā līdere ar darbaspēku, kuram ir darba tirgum nepieciešamās prasmes. Ja savstarpēji pratīsim veidot vienotu skatījumu par Latvijas attīstību, mūsu darbaspēkam nepieciešamajām prasmēm un veidu, kā tās apgūt, ambiciozā mērķa sasniegšana mums varētu izdoties.
