Lai novērstu Covid-19 krīzes radītos zaudējumus, atjaunotu ekonomiku un palīdzētu visai sabiedrībai pielāgoties jaunajiem apstākļiem, Finanšu ministrijā izstrādāts un Eiropas Komisijai izskatīšanā iesniegts arī Latvijas Atveseļošanas fonda plāns, kurā paredzēts atbalsts digitālās transformācijas jomā. Bet vai finansējumu mācēsim ieguldīt, domājot ilgtermiņā un nodrošinot ātra un stabila interneta pieejamību reģionos?
Optikas skapji aiz slēgtām durvīm
Ja atskatāmies uz iepriekš realizēto 62 miljonu vērto Platjoslas projektu, kurā tika izbūvēti “vidējās jūdzes” pieslēguma punkti, tad redzam, ka faktiski tas ir izpildīts, bet praktiski pietrūkst noslēdzošo soļu, kas tiešām veicinātu interneta pieejamību reģionos tā galalietotājiem. Brīdī, kad norisinājās “vidējās jūdzes” ierīkošana, pašvaldībām bija jānodrošina telpas, apsaimniekošana un jāinvestē savi līdzekļi.
Realitātē – šodien “optikas skapis” stāv aiz slēgtām durvīm un netiek izmantots.
Būtībā esam situācijā, kad ¾ darba ir paveikts un mēs šos risinājumus varētu izmantot ilgtermiņā, taču nav skaidrs, kā nodrošināt to pieeju galapatērētājam. Redzam potenciālu izmantot tehnoloģijas jau tagad, taču tās stāv mums aiz sienas un nav izmantojamas, lai veicinātu reģionu attīstību. Nepieciešams rast risinājumu, lai pašvaldības varētu veicināt optiskā tīkla pieejamību galalietotājam, piemēram, valsts subsīdijas vai kāds cits atbalsta mehānisms, ar kura palīdzību arī reģionos var sekmēt kvalitatīva interneta pieejamību.
Jo skaidrs ir viens – mazapdzīvotos reģionos komersantiem pašu spēkiem izmaksas uz vienu adresi ir pārāk augstas un to atmaksāšanās periods sniedzas pat gadu desmitos. Jo tālāk no vidējās jūdzes mezgla, jo lielāka summa. Savukārt, ja nebūs piekļuves stabilam un uzticamam internetam, tad reģionos dzīvotgribētāju būs arvien mazāk, bet atlikušajiem infrastruktūras izbūve kļūs arvien dārgāka un dārgāka, veidojot sava veida apburto loku.
Problemātiskāku situāciju šobrīd rada fakts, ka līdz ar reģionālo reformu pašvaldību teritorijas būs vēl lielākas. Līdzekļu, lai uzturētu un attīstītu infrastruktūru visos novadu un pagastu centros, visticamāk, nebūs. Pašvaldībām neizbēgami būs jāsadarbojas ar komersantiem, lai līdz galapatērētājam ievilktu ātru un stabilu internetu. Tāpēc, lai veicinātu pašreizējā platjoslas tīkla izmantošanas iespējas, ir jāveido valsts, pašvaldību un komersantu sadarbība, kas nodrošinātu savstarpējo izdevīgumu un investīciju plānošanu.
Finansējuma apgūšanas plāns nav ilgtermiņa stratēģija
Šobrīd valstij šajā jautājumā nav ilgtermiņa stratēģijas. Lai arī Elektronisko sakaru nozares attīstības plānā ir iezīmēti scenāriji, tas viss kopumā izskatās pēc Atveseļošanas fonda finansējuma apgūšanas plāna, nevis nozares attīstības plāna. Esam pauduši viedokli, piedalījušies publiskajās apspriešanās un viedokļu apmaiņās, kā arī organizējuši vairākas apspriedes par platjoslas projektu un tā ietekmi uz reģionālo attīstību, taču pagaidām bez redzamiem rezultātiem.
Mūsu iebildumi ir par to, ka daudzviet pat pilsētu teritorijās ar pašreizējo tīkla un iekārtu kapacitāti, bāzes torņu un klientu skaitu iedzīvotājiem netiek nodrošināts šobrīd noteiktais interneta ātruma minimums, kas ir 100 Mb/s. Nemaz nerunājot par to, ka būtībā tagad standarts jau ir pieaudzis 10 reizes: līdz 1 Gbit/s. Likumsakarīgi: lai nodrošinātu kvalitatīvu interneta pieslēgumu līdz pat galapatērētājam, arī reģionāli būtu jāatrod instrumenti, kā pašvaldībām veicināt platjoslas pieejamību.
Tāpat uzsveram, ka kvalitatīvai mācību procesa norisei katrā vispārējās izglītības iestādē ir jābūt stabilam augstas veiktspējas pieslēgumam un sakārtotam iekšējam tīklam. Tas veicinātu mācību interaktivitāti un skolēnu interesi un patiku pret mācību procesu. “Pēdējās jūdzes” plāni būtu jāpārskata, lai nodrošinātu valsts līmeņa platjoslas mācību tīklu, kas ietvertu pilnīgi visas mācību iestādes bez izņēmuma un paredzētu to pieslēgšanu šim tīklam, kā arī mājsaimniecību nodrošināšanu ar atbilstošas kvalitātes pieslēgumiem.
Svarīgs aspekts ir ilgtermiņa domāšanas trūkums – mēs mēģinām aizlāpīt caurumus, bet neredzam “lielo bildi”. Vitāli trūkst sadarbības starp komersantiem, pašvaldībām un valsti.
Nozare ir sadrumstalota
Viens no galvenajiem iemesliem tam ir nozares sadrumstalotība. Par IKT jomas attīstību valstī atbild trīs nozaru ministrijas. Satiksmes ministrija gādā par sakaru tīkliem un infrastruktūru, Ekonomikas ministrija rūpējas par komersantu digitālo labklājību, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija virza publiskās pārvaldes digitalizāciju. Katrai no tām ir sava dienaskārtība, kas rezultātā noved pie nekoordinētas un neplānotas rīcības ilgtermiņā. Ja sadarbība nenoris ministriju starpā, tad kā mēs varam gaidīt, ka tas veicinās komersantu un pašvaldību iesaisti? Komersantu interese primāri ir tajā, cik liels iedzīvotāju skaits būs “galalietotāji”, taču, ja attīstības plānu veidotu integrēti ar reģionu attīstību kopumā, tas sniegtu atbildes uz daudziem komersantu jautājumiem nākotnē.
Lai veicinātu sadarbību, mēs jau tagad varam veikt ieguldījumus un izstrādāt paredzamus nākotnes sadarbības modeļus, bet to mēs nenolasām satiksmes nozares attīstības plānā.
Rādīt ar pirkstu uz citiem un meklēt vainīgo ir vieglākais scenārijs, taču tas nerisina problēmu. Valstiskā līmenī ir jārada auglīga vide, kas veicinātu sadarbību ar visām ieinteresētajām pusēm – pašvaldībām, komersantiem un valsti. Svarīgs aspekts ir arī reģionālās attīstības plāna trūkums, mēs ilgtermiņā neprotam piesaistīt un atbalstīt cilvēkus, kuri dzīvo attālākos Latvijas reģionos. Lai neteiktu vairāk – mēs cilvēkus dzenam prom no reģioniem ar dažādiem ierobežojumiem, transporta trūkumu, skolu slēgšanu, interneta neesamību.
Cilvēkus dzenam prom no reģioniem ar dažādiem ierobežojumiem, transporta trūkumu, skolu slēgšanu, interneta neesamību.
Nākotne ir jāveido šobrīd. Jāsāk ar infrastruktūras izveidošanu, tikai tādā veidā mēs varam uz nākotni skatīties droši un plānot arī citus ar to saistītos reģionālās attīstības aspektus. Tieši tāpat kā mums ir vajadzīgi ceļi, lai pārvietotos, mums ir vajadzīga sakaru infrastruktūra, lai uz tās bāzes mēs varētu attīstīt šo teritoriju.
Psihologi apgalvo, ka kompromiss ir vissliktākais vienošanās veids, jo abas puses paliek neapmierinātas, neviena nav ieguvusi kāroto. Taču tas ir vienīgais iespējamais veids, lai tomēr sēstos pie galda un runātu, meklētu kopējos saskarsmes punktus un uz tiem balstītu tālāko sadarbību.
Mums kopīgi ir jāveido valstiska politika, jāmeklē finansējums un jāmeklē ilgtermiņa attīstības iespējas. Pieejamais finansējums beigsies, un, ja mums nebūs tālāka plāna, ko iesāksim pēc tam? Mums pašiem budžetā šādu sadaļu nav. Neviena pašvaldība nebūs tik finansiāli spēcīga, lai uzņemtos “pēdējās jūdzes” izbūvi tikai uz saviem pleciem.
Ja neradīsim iespēju nolikt malā individuālās ambīcijas un neizveidosim kopīgu un uz attīstību orientētu ilgtermiņa stratēģiju, kurā iesaistīta valsts, pašvaldības un komersanti, tad arī pēc šī Atveseļošanas fonda finansējuma izmantošanas paliksim ar noputējušām “optikas kastēm” aiz aizslēgtām durvīm.
