Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecību Latvijā vadāt kopš 16. aprīļa. Iepriekš esat uzkrājusi lielu pieredzi Latvijas un Eiropas diplomātijā. Lūdzu, nedaudz iepazīstiniet ar sevi!
Mana darba pieredze vispirms ir saistīta ar Latvijas ārlietu dienestu. Strādāju gan Ārlietu ministrijā, gan vēstniecībā Kanādā, gan patstāvīgajā pārstāvniecībā pie Eiropas Savienības (ES) un arī kancelejā Moldovā, kas tagad jau ir kļuvusi par vēstniecību. Kad izveidojās Eiropas Ārējās darbības dienests, pieteicos strādāt divās delegācijās. Pirmā bija Eritrejā, Āfrikā, bet otra – Nepālā. Pēdējos deviņus mēnešus strādāju Briselē, ES kaimiņpolitikas un paplašināšanās ģenerāldirektoriātā atbalsta grupā Ukrainai. Šis savienojums – ārlietu dienesta pieredze un ES pieredze – ir laba kombinācija, sākot strādāt šajā amatā, lai turpinātu darbu ar ES jautājumiem un veidotu saikni starp Briseli un Latviju.
Kādi, jūsuprāt, ir galvenie izaicinājumi, ar kuriem patlaban saskaras Eiropa un arī Latvija? Kādas svarīgas problēmas jārisina ES mērogā?
Šībrīža lielākais izaicinājums gan Latvijai, gan Eiropai ir kopīgiem spēkiem tikt galā ar vīrusu un pārvarēt tā radīto ekonomisko krīzi. Protams, ir cerība, ka jau šogad varēsim pāriet ekonomikas stimulācijas fāzē. ES daudzgadu budžets, kas iekļauj Atveseļošanas fondu, tam palīdzēs.
Covid-19 ir bijis milzīgs izaicinājums gan veselības sistēmai, gan sabiedrībai un ekonomikai kopumā. Tomēr man gribas uz to skatīties kā uz īstermiņa problēmu. Tajā pašā laikā globālie izaicinājumi – klimata pārmaiņas, digitālā transformācija, nevienlīdzības mazināšana – ir ilgtermiņa problēmas, un tām jāvelta uzmanība arī šobrīd. Tādēļ, ja skatāmies uz EK izvirzītajām prioritātēm, manā skatījumā tās visas ir aktuālas. Svarīgi, ka investējam visās prioritātēs vienlaikus un pēc Covid-19 posma varam turpināt virzīt investīcijas tālāk zaļajā un digitālajā transformācijā.
Cik veiksmīgi Eiropa tiek galā ar pandēmiju? Izskan arī kritika saistībā ar vakcīnu iepirkumiem. Notiek tiesvedība par “Astra Zeneca” (tagad – “Vaxzevria”) piegādes kavējumiem. Tikmēr Apvienotajā Karalistē, kas izstājās no ES, vakcinācija notiek ļoti plašā mērogā.
Ar pandēmiju neviens iepriekš nebija saskāries, un tas bija jauns izaicinājums. Manuprāt, ES kopīgiem spēkiem ir spējusi paveikt ļoti daudz. Šajā laikā pērn nezinājām, vai būs vakcīnas, vai tās būs efektīvas, EK veica sarunas ar farmācijas kompānijām un nodrošināja pirmpirkuma līgumus. Tas tomēr pavēra ceļu tam, ka visām ES dalībvalstīm vakcīnas ir pieejamas. Savukārt vakcinācijas stratēģija ir katras dalībvalsts rokās. Tajā pašā laikā solidaritāte ir parādījusies arī vakcīnu sadalē – visām valstīm tās ir pieejamas vienlīdzīgi, ir nodrošināts tas, ka kopējais iepirkums 2,6 miljardu apmērā pilnībā apmierina ES vajadzības, tostarp ir pietiekami, lai palīdzētu gan kaimiņvalstīm, gan trešajām valstīm.
Skaidrs, ka Covid-19 tik ātri nebeigsies. Kā tomēr mēģināt atgriezties pie normālas ikdienas? Vai te palīdzēs digitālais zaļais sertifikāts, kas varētu sākt darboties no 15. jūnija un varētu atļaut brīvāk pārvietoties ES robežās?
Lai pārvarētu krīzi un palēnām mēģinātu atgriezties normālā dzīvē, ir svarīga vakcinācija un digitālais zaļais sertifikāts, pie kura patlaban tiek strādāts. Tas ir domāts, lai atvieglotu drošu un brīvu pārvietošanos. Šobrīd paralēli notiek darbs divās jomās – pie tiesiskā regulējuma un tehniskā nodrošinājuma. EP un Padome ir pieņēmusi lēmumu par sarunu sākšanu, un trīspusējās sarunās tiks panākta vienošanās par tiesisko ietvaru.
Digitālo zaļo sertifikātu, kas nodrošinātu drošu un brīvu pārvietošanos, ir plānots attiecināt arī uz atsevišķām valstīm, kas nav ES, – Norvēģiju, Šveici u. c. EK izstrādā tehnisko risinājumu, lai visas ES dalībvalstu sistēmas būtu savietojamas. Lai sertifikātu, ko izsniedz Latvijā, varētu nolasīt Itālijā.
Paralēli tiek strādāts arī ar trešajām valstīm, lai ilglaicīgākā posmā varētu savietot šos sertifikātus.
Digitālais zaļais sertifikāts varētu palīdzēt vieglāk pārvietoties. Tajā pašā laikā tas nebūs priekšnosacījums ceļošanai, jo viens no ES pamatprincipiem ir pārvietošanās brīvība.
Eiropā tiek diskutēts par to, vai digitālo zaļo sertifikātu nākotnē vajadzētu izmantot arī citiem mērķiem, piemēram, kā “ieejas biļeti” restorānos vai kultūras pasākumu apmeklēšanai.
Digitālais zaļais sertifikāts būs domāts tieši ceļošanai. Protams, dalībvalstis var izlemt to izmantot arī citiem nolūkiem. Jau šobrīd Latvijas valdība vakcinētajiem cilvēkiem atceļ daļu ierobežojumu. Nākotnē tas varētu palīdzēt atcelt vēl plašāku ierobežojuma loku. Citās valstīs esam redzējuši piemērus, ka vakcinācija ir izmantota, lai ļautu cilvēkiem pulcēties iekštelpās.
Kas, manuprāt, ir svarīgi? Lai šī attieksme nebūtu diskriminējoša. Ja šajā sertifikātā parādās informācija par vakcinēšanos, testa rezultātiem vai par to, ka cilvēks ir izslimojis Covid-19, tā kļūst pieejama plašākam personu lokam. Tātad nerunājam tikai par vakcinēšanos. Būtiski paturēt prātā, ka ne visi cilvēki var vakcinēties. Svarīgi, lai visiem būtu vienādas iespējas.
Iekšzemes kopprodukts (IKP) Latvijā pirmajā ceturksnī samazinājās par 2,2%, salīdzinot ar laika posmu pirms gada. Kādu lomu ekonomikas izrāvienā redzat ES jaunajam budžeta instrumentam – Eiropas Atveseļošanas un noturības mehānisma plānam? Fiskālās disciplīnas padomes un Latvijas produktivitātes padomes izveidotā ekspertu grupa ir atzinusi: precizētās programmas izstrādē jūtama birokrātiska pieeja, plānam trūkst “lielā mērķa” ambīciju, kas ievērojami ietekmētu ilgtspējīgu ekonomikas un valsts sociālo attīstību.
Pārstrādāto plānu EK Latvija iesniedza 30. aprīlī, tagad turpinās darbs pie tā izvērtēšanas, tāpēc konkrētu viedokli par plānu varēs sniegt tikai tad, kad tas būs izdarīts. Ir svarīgi, ka šis plāns ir tapis, piedaloties sociālajiem partneriem, nevalstiskajām organizācijām, un tas ir tapis kā kompromiss. Līdz ar to tas atspoguļo, kādas ir Latvijas vajadzības. EK daudz ir strādājuši kopā ar Latvijas kolēģiem, lai plānu pilnveidotu, padarītu kvalitatīvāku, lai tas labāk atbilstu Latvijas sociālekonomiskajiem izaicinājumiem.
Pozitīvi vērtējams, ka papildus investīcijām plāns iekļauj vairākas reformas, kuras Latvijā varbūt nav attīstījušās tik ātri pēdējo gadu laikā. Te varētu minēt sociālās atbalsta sistēmas, augstskolu pārvaldību, inovāciju atbalsta, prasmju pilnveides u. c. reformas.
Atveseļošanas fonds palīdzēs atjaunot ekonomiku pēc pandēmijas un pēc krīzes būt spēcīgākiem. Eiropas mērogā fonds varētu veicināt izaugsmi 2% apmērā un palīdzēt radīt aptuveni 2% papildu darbavietas.
Latvijas ekonomika saņems ne tikai Atveseļošanas fonda naudu, kas ir plānota gandrīz divu miljardu eiro apmērā, bet arī četrus miljardus eiro no Kohēzijas fonda, ap trīs miljardiem eiro no kopējās lauksaimniecības politikas un divus miljardus eiro “Rail Baltic” projekta ietvaros. Visi šie līdzekļi palīdzēs sildīt ekonomiku un radīt jaunas darbavietas, attīstīt jaunus projektus.
Atveseļošanas fonda līdzekļi 1,82 miljardu eiro apmērā Latvijai būs kā granti. Visām dalībvalstīm kopumā grantos pieejami 312 miljardi eiro un vēl 360 miljardi eiro aizdevumos. Šo naudu ES aizņemsies ārējos tirgos. Kā šī nauda tiks atdota? Izskan minējumi, ka varētu ieviest jaunus nodokļus vai palielināt dalībvalstu iemaksas ES.
Tieši tā – lai iegūtu Atveseļošanas fonda līdzekļus, EK būs jāemitē vērtspapīri un jāaizņemas nauda starptautiskajos tirgos. Ņemot vērā EK augstos kredītreitingus, aizņemšanās likmes ir ļoti zemas, atdošanas termiņš ir līdz pat 30 gadiem. Vērtspapīru garantija ir ES budžets, kas sastāv gan no ES pašu resursiem, gan no dalībvalstu iemaksām. Kopā ar Atveseļošanas fondu EK ir piedāvājusi dalībvalstīm pašu resursus, ar ko papildināt ES budžetu, lai efektīvāk palīdzētu dzēst šos ES emitētos vērtspapīrus.
Viens piemērs: jau no 1. janvāra ir spēkā jauns resurss – dalībvalstu nepārstrādātā plastmasas iepakojuma nodeva, kas ir 80 centi par kilogramu. Tas ir viens no jaunajiem papildu resursiem.
Kādi ir citi iespējamie resursi? Ieņēmumi no emisiju kvotas, digitālais nodoklis, Šengenas vīzu izsniegšanas nodeva. Iespējas ir dažādas, un dalībvalstīm pašām par to ir jāvienojas pēc vienprātības principa. Sarunas šobrīd notiek ļoti aktīvi.
Kad tiks panākta vienošanās, tad varēs redzēt, vai būs nepieciešami papildu maksājumi. Šobrīd izskatās, ka būtiski maksājumi ES budžetā nebūs nepieciešami.
2019. gadā Latvijai bija viens no zemākajiem IKP uz vienu iedzīvotāju – 69% no ES vidējā līmeņa. Savukārt Igaunijā un Lietuvā – 84%, liecina “Eurostat” dati. Pirms 30 gadiem bijām vienādā starta pozīcijā. Kāpēc esam tā iepalikuši no kaimiņiem?
Uz šo jautājumu nav viegli atbildēt, un grūti arī norādīt uz vienu faktoru, kas to ietekmētu. Ja skatāmies uz valsts ekonomisko izaugsmi, vidējā termiņā to nosaka dažādu faktoru kombinācija. Ar to var izskaidrot šīs atšķirības. Eiropas naudas pieejamība un izlietojums ir tikai viens faktors. Te ir gan tiesiskais ietvars un prasmju pielietojamība, gan produktivitāte un banku politika un daudz kas cits. EK šos faktorus izvērtē un analizē Eiropas semestra ziņojumos kopš 2012. gada.
Pēdējos 30 gados Baltijas valstīs ekonomiskā izaugsme ir bijusi starp straujākām pasaulē. 90. gados tā bija balstīta uz samērā lētiem resursiem, tostarp darbaspēku, zemi un ražošanas līdzekļiem. Tagad svarīgāku lomu spēlē darbaspēks un produktivitāte. Sākumā tika realizētas vienkāršākas reformas, bet tagad tiek īstenotas vairākas reformas, kas ir resursietilpīgākas un īstermiņā ne tik populāras. Te var runāt gan par dažādu procesu centralizēšanu valsts pārvaldē, gan par skolu tīkla optimizēšanu, pamatīgu ieguldījumu darbaspēja iemaņās un prasmēs.
Varbūt tieši darbaspēks un ražīgums ir tie divi elementi, kas varētu palīdzēt izskaidrot starpību, kāpēc Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju vairāk atpaliek no ES vidējā līmeņa nekā Lietuvā un Igaunijā. Demogrāfisko tendenču dēļ Latvijā darbaspēka piedāvājums samazinās, joprojām daudzi cilvēki izbrauc – migrācijas balanss ir negatīvs. Arī migrācijas politika ir visai konservatīva. Tajā pašā laikā, par spīti migrācijai, Lietuvai izdodas kāpināt darbaspēja piedāvājumu. Savukārt Igaunijai ir izdevies strauji kāpināt ieguldījumus zinātnē, pētniecībā, inovācijās.
EK gadu gaitā ir Latvijai norādījusi, ka nepieciešams investēt inovācijās, ražīguma celšanā, cilvēkkapitālā un turpināt īstenot vairākas reformas. Tas palīdzēs uzlabot konkurētspēju.
1. maija numurā izdevums “The Economist” rakstīja, ka Eiropa cer: pateicoties Atveseļošanas fonda līdzekļiem, dalībvalstis vairāk ieklausīsies rekomendācijās, ko iepriekš tām ne pārāk patika darīt, ka arvien vairāk Eiropa virzās klusas centralizācijas virzienā. Atveseļošanas plāna veidošanā arī stingri tika noteikts procentuālais ietvars, kam atvēlēt līdzekļus.
Jā, zaļais kurss un digitalizācija ir Komisijas prioritātes, bet plānus jau izstrādāja pašas dalībvalstis, ņemot vērā konkrētas vajadzības. Ir jāaptver konkrētas investīcijas un reformas, un fonda līdzekļi tās palīdzēs veikt ātrāk un straujāk, nekā tas tiktu darīts citos apstākļos.
Eiropai ir ļoti izaicinoši klimata mērķi. 2021. gada aprīlī panākta provizoriska politiska vienošanās, ar ko tiesību aktos nosaka mērķi līdz 2050. gadam panākt klimatneitrālu ES un kopēju siltumnīcefekta gāzu neto emisiju samazināšanas mērķrādītāju – vismaz 55% samazinājumu līdz 2030. gadam salīdzinājumā ar 1990. gadu. Nodokļu eksperti ir izteikušies, ka tas ir liels izaicinājums ekonomikas izaugsmei. Kā veidot nodokļu politiku tā, lai tautsaimniecības ilgtspēja būtu līdzsvarota ar klimata mērķiem?
Ambīcijas samazināt emisijas ir ļoti augstas. Dalībvalstīm ir jāatjauno un jāpārskata savi nacionālie enerģētikas un klimata plāni. Tie jāpadara konkrētāki, ambiciozāki, lai varētu sasniegt šos mērķus.
Latvijas gadījumā uzsvars varētu būt uz transportu, ēku siltināšanu, atjaunojamajiem energoresursiem. Citu ES valstu pieredze rāda: emitējošās darbības un fosilie resursi tiek aplikti ar lielākiem nodokļiem. Vai, tieši pretēji, mazāki nodokļi tiem, kuriem ir nulles emisiju darbība, vai atjaunojamajiem resursiem.
Latvija pagaidām nav nodokļus izmantojusi, lai stimulētu zaļās izvēles. Tas, kādus nodokļus uzlikt un kā tos īstenot, ir nacionālo dalībvalstu kompetence.
Tā kā lielu budžeta daļu veido publiskie izdevumi, tad publiskais sektors ar savām izvēlēm var ietekmēt konkrētus klimata mērķus – plašāk izmantot zaļo iepirkumu, piešķirt nekustamā īpašuma atlaides energoefektīvām mājām utt. Svarīgi, ka ir varianti un citas ES valstis jau izmanto šīs iespējas.
Jau ilgāku laiku ir aktuāla cīņa pret dezinformāciju. Tā saasinājusies arī pandēmijas dēļ. Kā Eiropa gatavojas risināt šo jautājumu? Nacionālo valstu sabiedrību neapmierinātība ar dažādām uzspiestām lietām pamazām kļūst skaļāka, piemēram, migrācijas un ģimenes jautājumos.
Pandēmija ir veicinājusi sazvērestības teoriju un dezinformācijas pieaugumu visās pasaules valstīs, Eiropa nav izņēmums. Cīņa pret dezinformāciju ir kopīgs darbs, kuru īsteno gan starptautiskas, gan valsts, gan nevalstiskās organizācijas, mediji un citi. Eiropas Savienība ir stiprinājusi sadarbību ar tiešsaistes platformām, piemēram, lai tās pārbaudītu un izņemtu saturu, kas var apdraudēt cilvēku veselību. Esam pastiprinājuši centienus apkarot dezinformāciju un maldinošu informāciju gan ar Digitālo pakalpojumu aktu, kas stiprina tiešsaistes platformu atbildību attiecībā uz dezinformācijas izplatīšanu, gan arī ar Eiropas Demokrātijas rīcības plānu. Katru dienu ar dezinformācijas sērgu Eiropā cīnās neskaitāmi cilvēki, jo, tāpat kā pandēmija, arī infodēmija (dezinformācijas nodarītā kaitniecība) apdraud iedzīvotāju veselību, drošību un demokrātiju.
